|
Februāris 9., 2005
f | 16:32 Labi. Es sekoju pūlim. Uz stundu, divām, dienu, divām, nedēļu, divām.
Kas gan to vairs zina pateikt. Kaut kas no mani tajā visā sapurina uz
rīcību. Uzsēžos uz sava plostiņa un dodos straumei līdzi. Tikai uz šo
mirkli.
Jau kaļu plānus nākotnei. Pati tiem neticu, bet tam jau tā jābūt. I guess.
Dusmas man ir vajadzīgas, lai es sāktu rīkoties. Naids uz pasauli, kas
liktu man pagriezt skatu pret debesīm, pacelt roku pret sauli un
parādīt viņai un visam debesjumam, cik ļoti man ir piegriezušās šitās
zemes padarīšanas.
Tagad es domāju, ka tam visam nav jēgas. Proti - piepūlēt sevi, lai dusmotos. Nudien, what's the point? Kur sāls.
Vienvārdsakot, plāns. Jātaisa plāns. Vai ne?
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |