> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Janvāris 24., 2005

f

11:06 Pusceļā līdz vilcienam man apnika iet, bet es gāju. Desmit minūtes agrāk kā parasti izgāju no mājas. Iekāpu vilcienā, aizkliboju līdz sēdvietai korintei pretī. Kāpt pa garajām stacijas trepēm bija interesanti...Kāpēc viņi tur eskalatorus neizveido? Kā invalīdi tiek tur augšā un lejā? Bet es jau neesmu invalīds, vai ne? Man ir tikai sastrutojies kājas īkšķis, spicpurnu zābaki un vājš organisms. Vājais dzimums. Kad biju aizvilkusies līdz tramvajam, nobraukusi divdesmit minūtes, izkāpusi no tramvaja, aizklibojusi līdz mājai, uzkāpusi līdz dzīvoklim [lai cik tas dīvaini arī nebūtu, pa trepēm kāpt ir visvieglāk], novilkusi zābakus [spicpurnu zābakus], es apsvēru iespēju uzvilkt tos zābakus atpakaļ. Atbrīvots no važām, tas mazais sūda pirksts lika man ārdīties tāpat, kā es vakar ārdījos, kad tajos nolādētajos CSDD uzdevumos nevarēju galīgi saprast, kas man ir jādara, ja diennakts tumšajā laikā nepietiekamas redzamības apstākļos man nestrādā kāds no tuvās gaismas lukturiem un vēl kaut kas, un vēl kaut kas [uzraksts fak csdd uz grāmatas vāka, grāmata vairākas reizes sašvīkāta un atdauzīta pret krēsla stūti un dusmu asaras acīs]. P.S. Un beidzot arī vēstures mācīšanās atmaksājas. Par neatkarības cīņām 9 dabūju.

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.