|
|
|
Marts 20., 2008
02:07 - filmu maratons. never forget. never forgive.
kino nedēļu sāku ar Match Point, kas izrādījās daudz labāka filma, nekā es gaidīju.
turpināju ar ilgoto God's Army. Vigo Mortensens Lucifera lomā. un Lucifers izčukst vārdus - Come home with me, I will love you more than God! - balsī, kuru tu visvairāk baidījies izdzirdēt no gultas apakšas, kad biji vēl mazs bērns; un kuru baidies izdzirdēt arī šonakt.
beidzot noskatījos Primary Colors (Travoltas tēlojums ir smieklīgs, smieklīgs) un beidzot dabūju atlikušo Atonement, - viens no traģiskākajiem stāstiem, ko esmu redzējusi kino. no tādas filmas var atgūties tikai ar kaut ko tādu kā Džonija Depa un Tima Bērtona duo Sleepy Hollow stilā. Sweeney Todd: The Demon Barber Of Fleet Street.
|
02:28
gribu uzpīpēt. bet, ja nokāpšu lejā, tad pa kreisi būs izvēle - ledusskapis (ēst man arī gribas), un pa labi - durvis uz cigarešlandiju. t.i., uz āru. ārā auksti, bet ledusskapis arī auksts. neizšķirts. naktī ēst nav veselīgi, smēķēt vispār nav veselīgi. veselīgums pie kājas. viens nulle smēķēšanas labā. ai, jāiet vienkārši gulēt, un basta. asta la vista. baby. lol. viss, kuš!
|
11:03 - kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.
normāli keksi, bļāviens. visi aizbrauc uz darbu, savāc manas atslēgas un aizslēdz durvis ciet.
- a priekš kam tev ārā?
- pīpēt!
- pacietīsies!
pacietīsies. manā leksikā tāda vārda nav.
|
12:56 - izņemot kolinu farelu.
es nezinu, kam būtu jāpaiet man garām, lai es sajustos priecīga par to, ka - ō, es redzēju to un šito!
|
23:35 - when i was seventeen.
when i was seventeen, it was a very good year
(rakstīju dziedot)
jums ir bijis tā, ka jāatbild uz jautājumu:
- cik vecs tu jūties?
un, kad jāpaskaidro, kāpēc tik un tik
tad atbilde dažos gadījumos varbūt bija:
- man patīk, kā tas skan!
rokoties pa vecajām "dārgumu kastēm",
meklējot pazudušas zāles,
nevis vecas fotogrāfijas,
kas nāk no laikiem, kad pincete vēl nebija izgudrota
un matu krāsa nebija izmantota.
meklējot pazudušas zāles,
nevis klasesbiedreņu dāvinātu atmiņu kladi
kas nāk no ģimnāzijas laikiem.
no 2003. gada,
kad man bija 17,
un es nebiju tik dumja, kā man atmiņā palicis.
lai nu kā,
šis mazais rozā papīra brīnums man lika saprast,
kāpēc es teicu, ka jūtos kā septiņpadsmitgadniece,
ja man jautāja.
redz', when i was 17, it was a very good year.
bet pēc tam viss aizgāja pa pieskari.
|
|
|