Labi gulēt,
Sirsnīgi raudāt,
Cik bieži vien iespējams
Uz dziļo aku iet.
Atnest ūdeni
Virmojošu un mirdzošu.
Dievs nebija paredzējis, ka apziņa
Tik labi attīstīsies. Labi,
Sakiet Viņam, ka mūsu
Toveris ir pilns,
Un Viņš var
Vākties uz elli."

"Nāciet man līdzi. Gluži vienkārši uzklausiet mani. Nepametiet mani vienu."
---
Sākums grāmatai par vampīru Lestatu... jau mīlu.

Dīvaini skatīties, cik maz ierakstu parādās. Nē, patiesībā, tas nav dīvaini, tas ir pilnīgi normāli. Bet man gan patīk lēkāt ar pirkstiem pa taustiņiem. Tad jūties kā kaut kas cits. Nē, nevis jūties, bet vari iedomāties esam kaut kas cits. Kāds cits.

The Punisher. Vai varētu būt kaut kas labs? Nezinu. Nav daudz filmu, kas manī izraisa vēlmi tās redēt. Troja? Nē. The Day After Tomorrow? Nē. To Kill A King? Nē. Titāniks:dzelmes rēgs? Nē. 21 grams? Jā, to varētu mēģināt..Vēl varētu Purpura upes: Apokalipses eņģeļi paskatīties. Man patika pirmā daļa. lai arī vairs neatceros beigas. Bet atceros, ka patika.

Tikko nosiekalojos, skatoties, how people dance and feel the beat... Veids Robsons ir...mmm... esmu savaldzināta. Un Lestats (kas grāmatā ir iztulkots kā Listets) Vampīru hronikā mani ir apbūris pilnīgi un galīgi, lai arī zilacaiņi blondīņi galīgi nav mans tips. Te nu ir pierādījums, ka izskats nebūt nav noteicošais. Bet prāts..domāšanas veids.. 

Es pat izdomāju, ka kādu laiku pavērošu (pēc tam, kad nodošu atpakaļ to hroniku), vai tauta lasa to grāmatu vai nelasa. Un - ja nelasa... kur mana lielā melnā soma?

Labākais kompliments, kādu gadījies dzirdēt pēdējā laikā - Tu sēdi uz diētas vai vispār vairs neēd? - ;D

Neliela saruna ar etna  man lika vēlēties noskatīties filmiņu, kas bērnībā uzdzina tādas šausmas, ka, gulēt ejot, vienmēr skatījos, lai neviena ekstremitāte nekarātos pāri gultas malai..likās, ka kāds paraus vai arī ņems no nošņāps.. Pēc vairākiem gadiem ar charm  skatījāmies un riktīgi nosmējāmies. Kā tā filma latviski saucas, nezinu, bet krieviski bija Ļeprikon. Par mazu, neglītu pretīgu rūķīti, kas visus slaktēja nost un kuru varēja nobeigt tikai ar četrlapu āboliņu.

Neesmu šodien pat pieskārusies ekonomikas grāmatai. Pat nopirku žurnālu. Lasu to, lasu Vampīru hroniku..Nu nespēju pretoties..un negribu. Nē, gribu, bet nevaru..
Ik pa laikam mani pārņem neliels izmisums, ka vasarā nebūs, ko darīt, ka viss paliks pa vecam. Nebūs nekādu izmaiņu. Un tas sajaucas ar mirklīgu paniku par gaidāmo eksi.
Un vispār..es vairs nezinu, ko lai apēdu, lai man tūliņ negribētos taisīt divu pirkstu kombināciju. Šodien skrēju uz vannasistabu pēc katras ēdienreizes. Es bieži vien domāju, ka nedrīkstu, vienkārši nedrīkstu tā beigt savu veselību, bet šoreiz tas tiešām nebija atkarīgs no manis.
Galvenais - es vēl gaidu to braucienu ar klasi uz pirti.. Varēs redzēt, cik godīgs nu kurš ir.. Ja var ticēt dzirdētajam, tad lielākā daļa naturāli piekodīsies..tas man jāredz - kaut ko tādu palaist garām? No way, baby.
Bijušās klasesbiedrenes satiku. Nepazina mani.
Kāpēc es ejot pa ielu, vērojot cilvēkus, uzskatu viņus par mietpilsoņiem? Tāpēc, ka viņi vai nu uzkrītoši skatās, vai nu uzkrītoši neskatās man virsū? Nē, tas tikai tā..starp citu..Bet es viņus par tādiem uzskatu. Kas man devis tādas tiesības - kādu nosodīt?

Vampīri raud asinis. Fascinē, apbur, valdzina, piesaista mani tā hronika..vēl nepiedzīvotas izjūtas..