|
Marts 4., 2011
f | 09:05 I un tad es eju šorīt uz veikalu, kāreiz ap to laiku, kad visi tēti un mammas ved savus sīkos uz bērnudārzu, un pamanu to vienu tēti, kas savulaik frizieris bija un ko es par geju biju noturējusi, i guess i was wrong, vai ne, nu lūk, un ved viņš tur savu sīko, sīkais, protams, izdomājis savu ceļu uz bērnudārzu, un tad nu šie tur pāri kupenām sasaucas, un tad es dzirdu kā tas tētis kaut kam pagalmā uzsauc labu rītu, un es nodomāju, cik forši tomēr varētu būt tā iedzīvoties vienā konkrēta vietā, kur ir kaimiņi un cilvēki vispār ar kuriem apsveicināties no sirds, nevis tur zem zoda nobubināt kaut ko, un viss.
II eju jau gar pašu bērnudārzu, pēkšņi pamanu to fotogrāfu no brāļa kāzām, to pašu, kas mani mājās aizveda, nu, tas tā, šis savu sīko ved uz bērnudārzu, loģiski. pasveicina pirmais, es, protams - labrīt! šis man - prieks tevi redzēt! es domāju: ja teikšu to pašu, būs melots, melot slikti, ko lai saka, saku - vai ne! un tad jau es biju viņam garām pagājusi, pa divdesmit metriem vēl sabļāvāmies par hokeju (vai kur nu tur tagad uzvara, es taču nezinu) un tad jau pārāk tālu, lai vēl kaut ko teiktu. lūk, viens rajons tev.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |