|
Novembris 23., 2009
f | 11:54 - : kaut kā tā starp citu, kamēr braucu autobusā, vismaz 40 minūtes izdomājos no visām pusēm par to, ko es tajā otrā cilvēkā vēlos. un izdomāju arī. tātad, pēc visiem dabas likumiem, es esmu pietuvinājusi satikšanas mirkli vismaz par vienu soli, vai ne? nav ne jausmas. viena no īpašībām, ja to tā varētu nosaukt, ir drošības sajūta. tobiš, ja esot kopā ar kādu, es esmu tā, kas stāv ar abām kājām uz zemes un velk prom no dumjām rīcībām, tad laikam par kaut kādu drošību nevar runāt. ja es par tādu lietu kā drošība vispār nedomāju, un jūtos tik ērti, lai pa nakts tumsu staigātu apkārt pa šaurām šķērsieliņām vai draudzīgu pudelesbrāļu pārpildītu parku - laikam jau jūtos droši. bet ja man jāuztraucas par to, ka tik mans kompanjons pats nedomā iet un lekt un pierādīt, kurš te ir džungļu karalis, nu, tad neko.
p.s. šie ir empīriski spriedelējumi.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |