> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Septembris 15., 2004

f

15:55 Tikko viens..cilvēks, teiksim, aizkliboja gar manu logu. Es pat nevaru noskatīties. Sākumā mani pārņēma žēlums, bet pēc tam dusmas. Nezinu, uz ko. Es skatos uz to cilvēku, viņš galvu tur augstu paceltu, skatiens ir drošs, bet..tās kājas. Es nesaprotu..tā ir slimība? Citādi laikam nevar būt. Pārāk daudzi tādā gadījumā būtu sev vienādi kājas satraumējuši. Vakar arī tādu redzēju pašā Vecrīgā. Visi ātri soļo, kur nu kuram vajag, bet tas cilvēks... Nudien, nekad neesmu sevi uzskatījusi par kaut kādu eņģeli, svēto vai vienkārši līdzjūtīgu personu, bet, ieraugot tos, kuriem ir tā kāju trauma.. Es, protams, saprotu, ka ķermeņa trauma nav garīgs trūkums, bet tad atkal... padomā... kā tu dzīvotu, ja tev atklātu kaut kādu kaulu slimību, ja tu kļūtu par invalīdu. Pat garīgi stipru cilvēku var salauzt kaut kas tāds. Kaut vai tāpēc, ka apkārtējie viņus žēlo. Protams, ne jau visi žēlo, bet tas jau ir cits stāsts.

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.