| eye needs a lift |
May. 13th, 2019|08:42 am |
sasolīju te homō lēgensam ieskicēt savu vienīgo čekas maisu epizōdi, bet brīvdienās, kurās pārsvarā biju nebrīvs, lai gan gana atbrīvojies, sapratu, ka ar manām atmiņām viss nav kārtībā.
līdz viesnīcai viss ir klārs. līdz tiem sasodītajiem kartupeļiem arī. tālāk aiziet viegla migliņa, bet vienalga – darbība norisinās tikai pirmajā stāvā. tad no kurienes tas fakinais lifts!? turklāt lejupbraucošs. kabīnē ar mani vēl ir viena sieviete un vācu vai austriešu tenisists ar savu treneri – abus pēdējos es pat varētu identificēt. man rokā ir mammas iedotais un tēva no aizjūrām atvestais brūni puķainais sieviešu izšaujamais lietussargs, kurš drīz vien arī izšauj, jo es sāku ap to nervōzi knibināties, lai nebūtu jāsarunājas, vai tāpēc, ka raustos stipri nekontrolējamos šermuliņu drebuļos. – ār jū ōkej? jū hev a fīvā! tēvišķi sabažās treneris rūpīgā vācu akcentā, liekot saprast, ka man nav jāatvainojas par to, ka esmu līdzbraucējus apšķaidījis ar japāņu lietussargā palikušajām lietus lāsēm. man mutē ir Sahāras smiltāji, es kaut ko primordiālu noīdu un pamāju ar galvu, ka viss ķipa būs štokos. es atceros, kā izeju no viesnīcas, atceros, kā aizeju līdz perōnam un apsēžos vilcienā Lielupes pusē. lietus ir beidzies. Latvijas PSR kūrortpilsētu steidz sasildīt rietumu saule. pulkstenis ir apmēram 17:17 pēc Maskavas dekrēta laika, svētdienā, 1983. gada 21. augustā pēc Kristus dzimšanas un vienu dienu pirms vissvētās Marijas debesbraukšanas. man ir 15 ar pusi, un manas starp ceļiem iežmiegtās rokas turpina drebēt. |
|