Pirms pāris nedēļām ievēroju grāmatu ar brīnišķīgām un ļoti skaistām ilustrācijām. Tā nu izlasīju Marjas Lundes grāmatu "Sniega māsa". Tik labi saprotu, ka cilvēkiem lielās skumjās pazūd vārdi. Paliek tikai īsi, aprauti teikumi par laikapstākļiem. Arī viņu būtība sastingst, paliek tikai tas, kas vajadzīgs funkcionēšanai. Un no malas šķiet, ka viņi vairs nav paši, tikai tēlo sevi. Un tādā stāvoklī arī svētkus neviens vairs neprot svinēt.
Tagad ļoti, ļoti gribu izlasīt rakstnieces pārējās grāmatas tulkojumos. Gan Saules sargātāju, gan Bišu vēsturi.
"Tagad es gribu, lai tu atbildi. Tagad tava kārta stāstīt."
"Bet es to nevaru," viņa sacīja.
Hedviga lūkojās zemē, pat neuzdrošinājās pacelt acis uz mani.
"Tad es vairs negribu būt tavs draugs," es paziņoju.
"Ko?" viņa iesaucās.
"Es negribu būt tavs draugs. Man nevajag draugu. Un katrā ziņā ne tādu, kas pat nav godīgs."
"Julian! Nē!"
"
Jā!" es sacīju.
Es grasījos iet, taču Hedviga mani satvēra aiz rokas.
"Tu nedrīksti," viņa ierunājās. "Jo tikai tu..."
"Es varu darīt, ko gribu," es atcirtu.
Un tad es devos projām.
Dusmīgiem, gariem soļiem.
Viens solis, divi soļi, trīs.
Četri, pieci, seši.
Piepeši tie vairs nebija tik gari.
Septiņi, astoņi, deviņi.
Un pēkšņi es sāku nožēlot.
Viņa noteikti stāvēja un skatījās man nopakaļ. Nabaga Hedviga! Man nevajadzēja būt tik dusmīgam. Vai stingram. Viņai noteikti bija daudz iemeslu nestāstīt man visu uzreiz. Mēs taču bijām draugi tikai dažas dienas.
...Trīspadsmit... četrpadsmit... piecpadsmit... Viņa noteikti stāvēja uz ietves un raudāja.
Es pagriezos.
Taču Hedvigas tur nebija.
Un sniegs jau sāka aizputināt viņas pēdas.
2 comments | Leave a comment
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}