Sūrreālisms - Post a comment

Citiem vārdiem - cilvēka maitāšana ar UE. Cilvēka, ar kuru, visticamāk, būs produktīva sadarbība tieši UE lietās, uz ko ceru. Vismaz man patiktu un tiktu radīts kāds cienījams informatīvais materiāls par UE Latvijā – vismaz tāds būtu tas mērķis. Lai nu kā – tikāmies, pārrunājām projektu, nodevu savu vīziju rakstveida formātā (17lpp) un tad arī nolēmām bradāt.
Izvazājām viņu pa jaunceltni – glītu un nepabeigtu daudzstāvu ēku, kura pieguļ citu, vecāku ēku jumtiem, pa kuriem ar tika pabradāts – glīts skats uz Rīgu, kuru skaistina jaunceltnes skelets priekšplānā.
Tālāk pa kājām pagadījās 2008. gada ziemas ugunsgrēka dekorēts veikaliņš-kafejnīca „Ekspresis”. Jā – varbūt nelietīgi, taču lielais paldies ugunsnelaimei par šīs vietas padarīšanu pieejamu bradātājiem. Mazs, taču estētiski dedzis, tādējādi glīts veidojums. Jāpiezīmē – bīstams, jo jebkurā brīdī vari attapties zem izdegušu un izpuvušu griestu spiediena. Mums nepaveicās ko tādu piedzīvot. Pēc tam…
…Izvazājāmies arī pa nelielu daļu siltumtrases – tāpat vien, lai pēc metriem 20 līšanas gandrīz uz vēdera, iznirtu virszemē pie nākamā objekta – ēdnīcas. Lai pabradātu pavisam nedaudz ar mērķi uzlīst uz jumta. Objekts vispārzināms un apdzīvots – uz pieejamākās jumta daļas kādi jaunieši un caca nodarbojās ar fotosesiju būšanām, bet ēkas iekšienē skanēja daudz balsu. Dāmu balsis, ja nemaldos. Bet mēs uzlīdām uz augstākās jumta porcijas, papriecājāmies par karsto laiku un skatu, un devāmies lejup.
Tad izvazājām pa kādu ēku, kurā aktīvi norisinājās remontdarbi. Visnotaļ interesants akustiskais piedzīvojums, jāsaka. Mūzikas instrumenti šajā gadījumā bija iz Experimental/Avant-garde/Industrial/Ambient gala. Jebšu tukšās neregulārās formas telpas spēlēja rezonatora funkciju dažādiem skaņu avotiem – pārsvarā pneimatiskajam āmuram un soļu skaņām, kā arī zem pēdām notiekošajam, t.i., plīstošo stiklu un irstošo gružu skaņām. Nevarēju atturēties no akustikas ierakstīšanas un tās dekorēšanas pēc tam. Pie izejas dzirdēju, ka savējie runājas ar visnotaļ skaļu nesavējo. Taču nesteidzos – vēl nedaudz pafotografēju, līdz pie izejas mani pasauca un informēja, ka kāds te nav īpaši laimīgs par mūsu neaicināto klātbūtni. Nu, ja laimes nav šeit – būs citur! Devāmies tālāk tieši tur – nekur. Jebšu tur, kur rāda deguns, kas dažādu pelējuma zoršu smaržas pārvēš par UE maršruta kartēm.
Deguns caur brikšņiem izveda pie novērošanas torņa, kuru pamatni metru piecu augstumā ieskāva daba, bet pašā galā – ~40m augstumā – miris elektrosadales skapis un 220V/1000W prožektoru korpusi. Lieki teikt, ka no šāda augstuma kājas sāk trīcēt, kamēr acis priecājas par skaistumu, bet iekšas griežas no torņa ~5cm svārstībām vēja un mūsu kustību dēļ. Baisi, mhm. Augstums ir ļauna lieta, kura pamazām tiek pieradināta.
Pēc tam ielīdām senā patvertnē, bet vēl pēc tam – degvielas rezervuārā, kurš slēpās zem zaļas, kokiem apaugušas cepures vismaz 6m augstumā un diametrā. Ar šādām telpām ir, kā ir – ir tā, ka nevaru atturēties no man tuvas lietas – growlošanas. Kur nu vēl šādā akustiski elegantā elles caurumā. Pagrowloju un ierakstīju. Akustika visnotaļ eleganta, manuprāt – ko tik tur nevarētu izdarīt ar portatīvo datoru, kuram būtu 5.1 skaņas karte ar atbilstošo mikrofonu ieeju skaitu vai vismaz vienkāršu portatīvo ar stereo mikrofona ieeju… Un kvalitatīviem mikrofoniem ar, protams – mmmm! Bet nu – nācās samierināties ar ziepīša mono ierakstu.
Atceļā iemaldījāmies vēl kādā veikaliņā, kuram pietrūka grīda. Šis fakts padarīja pieejamu ~3m zemāk esošo pagrabstāvu – veca arhitektūra, velves, sarkanie ķieģeļi un tumsa, kuru kliedējam ar lukturu radīto gaismu – eleganti! Dekors: svaigs sūds. Dekors #2: virs galvām esošais griestu/grīdas karkass. Dekors #3: kad jau gājām ārā, uz karkasa uzkāpa divi indivīdi un jautāja ko darām. Atbildēju, ka skatāmies pagrabus, to veco arhitektūru. Šis jautāja vai mēs nezogam kaut ko.
Teicu – kāpēc?
– Jo pagājušajā reizē nozagts ūdens skaitītājs!
– Esam šeit pirmo reizi un tīri intereses pēc – varat pārbaudīt!
Iestājās klusums…

- Kāpiet ārā!
- Labi!
Izkāpām ārā, pagājām vienam no viņiem garām, ieturot ~1m distanci, un devāmies prom, noslēdzot bradājumu un parādot cilvēkam visnotaļ plašu UE spektru, kurā neizpalika arī divas versijas par tēmu „pieķeršana”. Dzīve ir rožaina rūsaina, tamdēļ skaista, bļe!

Audiobradājums: http://www.youtube.com/watch?v=1B76BbbF0TE
Slaidšovs: http://picasaweb.google.com/Disfigurator/20090920#slideshow/5383861837117659074