Sūrreālisms - Post a comment

Satiekamies norunātajā vietā un ar Stalkera būtības iemiesojumu fiziskas paziņas veidolā, dodamies apskatīt objektus, radot maršrutam līdzīgu priekšmetu:
1. Marijas iela: slavenākais Rīgas grausts, kā to dēvē prese, nu ir apjozts ar tīklu un stalažām – varbūt īpašnieki beidzot savedīs kārtībā vai likvidēs?
2. Bunkurs centrā: ar pa ceļam no strādniekiem iegūto armatūras fragmentu dodamies izpētīt dažus caurumus. Bez rezultātiem: caurumi ir bez mums interesējošiem adresātiem – turpinām iet tālāk pa reālā laika plūsmā radītu maršrutu.
3. Patvertne ar elektrību, sanitāro mezglu un gaisa attīrīšanas mehānismiem. Viena potenciāla vieta Silent Hill 2 iziešanai graustā, bet ir viens trūkums – objekts neatbilst īsti grausta definīcijai, kas, savukārt, neatbilst spēles esencei; taču atbilst kontekstam – patverties no tumsu vēstošās sirēnas sirēnas. Objekts bija un joprojām ir gards un dvēseli penterējošs – atņēma bunkuru/patvertņu nevainību, ko izdarīja visnotaļ iespaidīgi: betona konstrukcijas, koptas telpas ar galdu vidū, minētās funkcionējošās lietas un pagraba smarža – ņam. Reāla, bet maza vieta, kurā patverties, ja gadās militāras šmuces;
4. Pa ceļam uz nākamo pieturas punktu, nonākam citā iežogotā, milzīgā teritorijā Rīgas vidū – caurums kartē, kurš pildīts ar kustību sensoriem, signalizācijām, novērošanas torņiem, tukšumu, brikšņiem un palu ūdeņiem. Visapkārt esošo, siltās nakts tukšumu caurlauž apkārt esošie gaismas avoti un ēkas, kas mums par labu bloķē šo elektromagnētiskā starojuma paveidu. Diemžēl vai par laimi – ēkas nav šī bradājuma galamērķis un noejam tām vien garām, atzīmējot tās bradājumkalendārā. Plaša teritorija, kuras apiešana būtu prieks ~5km garumā, kā šķiet. Meklēto īsti neatradām vai arī izvairījāmies atrast – par daudz kameru un gaismu. Tā vietā līkločojam no objekta ārā, bezjēdzīgi, bet patīkami tērējot ejamspēkus, baudot tīkamo nakts simfoniju – kravas iekraušana/izkraušana, distancētas suņu rejas, aizdomīgi brakšķi dažu simtu metru attālumā, ielas aiz nožogojuma un mēnesnīcas izgaismotie mūsu soļi, likti bijušā, vietām vēl izmantotā dzelzceļa tuvumā un vidū.
„Mēbeļu iela” – daudz pamestības un vēl vairāk pamestības. Laika varā pamestas liecības par PSRS industriālo mašinēriju, kura Latvijas Republikai vai nu objektīvu, vai bezjēdzīgu iemeslu dēļ nav vajadzīga – objekti, kuri vajadzīgi mums, bradātājiem.
5. Ejot pa šo ielu un baudot nakts izgaismoto pamestību, piefiksēju vēl kādu bijušo rūpnīcu (kuru divas dienas vēlāk izbradāju) un nonācām līdz galamērķim - patvertne bijušās TEH rūpnīcas teritorijā.

Tajā mūs sagaida vārti un aiz tiem - masīvas hermētiski noslēdzamās durvis un vārds „masīvs” pat īsti neder. Derēs tāds, kurš izteiktu kustināmas megatonnas būtību. Durvis, kuras spētu izturēt ne vienu vien lieljaudas sprādzienu. Protams, šīs durvis neatvērt tik viegli kā tas tika darīts iepriekšējā patvertnē, kurā tika griezts durvju „krāns” – gluži kā filmās. Aiz durvīm – tumsas un mitruma pilns plašums ar rūsas atstātām liecībām par bijušiem ūdenslīmeņiem patvertnē – rūsas līnijas, kuras no sākuma atgādināja dekoratīvu apdari: defekta efekts. Aiz durvīm – ejas un daudz plašuma, satrunējušas gāzmaskas, pretsaindēšanās līdzekļi, grafiskās instrukcijas gar sienām, ieroču kopšanas līdzekļi, rupori, sakaru tehnika, sakaru mezgli, tualetes, gaisa attīrīšanas telpas, dīzeļtelpa ar apskādētu, bet joprojām labi uzskatāmu dīzeļmotoru, kā arī starp daudzajām tukšajām, lielajām telpām bija arī sakaru un mācību telpas, kuras kairināja manu skolas UEfetišu – mitruma pūdēti soli un krēsli, pie sienām esošas, mirstošas un estētiskas grafiskās instrukcijas ar saturu: kā rīkoties dažādās ārkārtas situācijās – tas bija mācību telpas saturs.
Bet sakaru telpa vai vadības punkts – „svarīgāki” un „nopietnāki soli, krēsli un galvenais – kartes, elektrovadības pultis ar daudz vadības svirām, kuras atradās ar stiklu nodalāmās telpās. Ar šīm pultīm tikusi vadīta visa patvertne un, kā zināja teikt līdzcilvēks, arī sakari ar ārpasauli, par ko liecināja arī pretējā telpā esošā karte/shēma ar dažādiem ārkārtas situāciju rezumē un magnētiņiem ar lapiņām, uz kurām bija fiksēti dažādi rīcības modeļi. Pie pultīm sēdošie tad varētu arī iedegt attiecīgās lampiņas shēmā un apzīmējumos, tādējādi nodrošinot militāro personālu un izredzētos ar aktuālu informāciju. Bez šīs ārpasaules shēmas vadības punktā bija arī iekšējs plāns ar lampiņām pie apzīmētām ieejām – viena sviras kustība aizvēra konkrētās durvis pēc nepieciešamības un iededza plānā lampiņu, norādot par durvju caurejamības statusu – skats, kurš atgādina kaut vai tādu videospēli kā The Suffering.
Sevišķi tīkami bija apskatīt dažādās antiradiācijas ietaises, ķimikālijas un palasīt to instrukcijas, paostīt šķidrumus (ievēro: stulbi tā darīt, bet pretoties nevar), paprovēt tos… Objekts, kurš atstāj krietnu interesi par analogas nozīmes militārajiem objektiem, kurš atstāja arī krietni sapņojamo materiālu turpmākajām divu naktīm, kad tika izspēlētas atomkara ainas un interpretācijas par to, kamdēļ patvertnes ierīko rūpnīcu teritorijās. Tāpat arī rūsas asinstoņa, instrukciju un agregātu palieku veidotā ainava atstāj visnotaļ Silent Hill’īgu pēcgaršu. Subjektīvi – jauns objektu tips, kuru gaidīt ar nepacietību. Rūsa + patvertne = jā!