Sūrreālisms - 100% Kokvilna

Patvertņu medību laikā, viens no objektiem, kuru piefiksējām, bija šī rūpnīca, kuru izbradāju mazliet citādākā sastāvā divas dienas vēlāk. Ieradāmies objektā un domājām par iekļūšanu tajā. Pamanījām, ka objektā notiek būvniecības darbi, kas liecināja par to, ka šis, iespējams, ir pirmais un pēdējais potenciālais bradājums šajā dzīvās vēstures vietā. Nospraudām iespējamo iekļūšanas vietu un devāmies apkārt teritorijai, lai atrastu kādu vieglāku piekļuves veidu, kas arī tika atrasts un piešķirts mums kā lielskungiem. Piegājām pie parādes vārtiem un no būdiņas iznāca sardze, kura prasīja ko mums te vajagot. Teicu, ka esam pamestās urbānās pilsētvides pētnieki ar šādu hobiju un ka vēlētos šeit pafotografēt. Vēl, atbildot uz jautājumu, teicu, ka bildes paliks privātai lietošanai. sarunas rezultāts – atveras vārti un esam iekšā, un var izbaudīt salīdzinoši reto iespēju – netraucēti legālu bradājumu, kas arī tika izmantota, protams. Sākām ar teritorijas apskati, iemūžinot plašumus un vietu, kur pēc sardzes teiktā, būs kādas ārzemju augstskolas īpašums. Nedaudz vēl kundzīte mūs pavaktēja, līdz jau lēnā garā staigādami un līzdami pa ceļam esošajās palīgēkās, bijām tālu no viņas redzesloka, iegūstot brīvāku sajūtu. Teritorijā atradās vēl dažas liecības no kādreizējā varenuma – galvenā ēka un dažas palīgēkas, kā arī degvielas uzpildes stacija ar degvielas krātuvi zem zemes uzbēruma, ar autonomiem sūkņiem – tiesa, no minētā palikušas vien bija nojausmas un karkasi. Līdzīgi kā citos līdzīgos objektos – daļēji norisinājās privātā uzņēmējdarbība – daži jauni angāri un noliktavas ar kustību sensoriem, kuru redzeslokā bija vārgās vietas – tādas kā logu rindas un ieejas durvis.
Pēc iepazīšanās ar teritorijas plašumiem un dažām fabrikas palīgēkām, gar strādniekiem pīppauzes laikā, devāmies iekšā galvenajā ražošanas ēkā, kuru pildīja divas būtības – pamestības un jaunrades, kuru radīja jaunieši – celtnieki. Interesants kokteilītis, kas, kopā ar apsardzes būtību, radīja objektā tīkamu relatīvi eklektisku sterilitāti (lasīt: nav piedirsts). Visa objekta stāvokli varētu rezumēt līdz jēdzieniski saistītu rakstu zīmju kopai: netīras saulesgaismas pielietas telpas, kurās ēnu met to nesošās konstrukcijas, putekļu pilna tukšuma atmosfēra ar dažviet esošām, visnotaļ daiļrunīgām liecībām par kādreiz šeit ražoto – gan dokumentu, gan daža laba vēl neaizvākta agregāta veidolā. Bet tas būtu tā visnotaļ pieticīgi – jāparunā plašāk vismaz par vienā telpā atrasto ietaisi: tvaika katlu „Steinmüller” – milzīga, labi saglabājusies karstumizturīgo ķieģeļu inženierbūve vismaz 3 stāvu mājas augstumā, vairākos līmeņos aprīkota ar daudzām svirām, krāniem, vārstiem, lūkām, caurulēm un aprīkojumiem, kā arī vairākām diagnostikas iekārtām būves pamatnē, kuras uz tā rūtotā papīra aplīša (atrodams vairumā iekš VSCPF) veidoja logfailam līdzīgu priekšmetu, pēc kura varēja redzēt iekārtas darbību konkrētajos laika brīžos – tvaika spiedienu un dažādu enerģiju patēriņu. Masīvs un acīm tīkams veidojums, apvīts ar metāla kāpnēm. Pirmā stāva līmenī bez diagnostikas un vadības iekārtām bija arī būdiņa ar daudz lietojamiem ķīmijas traukiem un šķīdumiem, kā arī tāfele ar liecību par šeit bijušiem bradātājiem un norādi uz mājas lapu.
Nedaudz vēlāk šajā industriāli burvīgajā, tukšuma pildītajā pamestības atmosfērā atradām arī darba kārtībā esošus kravas liftus un kādu iespējamu ražošanas iekārtu, kurā nebūtu veselīgi iebāzt savu roku, ja vien nav vēlēšanās iegūt perforētu karbonādi. Atradām arī telpu ar padaudz fabrikas dokumentiem vienkopus, no kuriem varēja secināt dažādos fabrikas nosaukumus dažādajos vēstures posmos. Atradām arī izdomas pilnu telpu, kuras vidū, zem griestu ventilatora, atradās masīvs, noputējis veco laiku rakstāmgalds ar šaha dēlīti, lineālu un telefonu uz tā, bet pārējā telpā – pie sienām padomju propogandas materiāli par 1. maiju; pie sienas atstutētas kolāžas; citu rakstāmgaldu un vecu datoru virs tā; stiklotu skapi blakus galdam ar datoru un abiem blakus esošo jocīgo telefonu uz statīvu – ar divām griežamām ciparnīcām un vairākām TRS tipa izejām/ieejām. Secinājums – mini komunikators/centrāle vai arī telefons ar vairākiem adresātiem. Citās telpās tika uzietas darbagaldu paliekas un elektrosadales skapji, pie kuriem bija pieslēgušies arī strādnieki kārotās enerģijas iegūšanai.
Visbeidzot pēc vairākām stundām estētiskā tukšuma atmosfēras baudīšanas, pa pāreju devāmies uz blakus ēku, kurā mitinājās arī sardze.
Tajā gan bija ko redzēt – padsmit, ja ne daždesmit vienviet esošas tehnikas vienības: sienas pulksteņi, apgaismes ķermeņi, telefoni, elektroniskie un mehāniskie kalkulatori, komunikatori, kā arī zīmogi, ģīmetnes, gleznas, grāmatas un dokumenti. Telpa, kurā var pavadīt visu dienu, šķirstot dzīvo vēsturi. Kādā citā telpā bija apmetušies nesen sastaptie strādnieki, kuri aiz sevis bija atstājuši silto darba aromātu un dažādus priekšmetus, kuri vēlreiz atgādināja strādāšanu pie novitātes graustā. Šajā blakus ēkā bija arīdzan dažas tukšuma pildītas telpas, kā arī telpa ar koncentrētu, saplēstu metāla izstrādājumu/iekārtu masu, kur viens no verķiem aizdomīgi atgādināja lidmašīnu jeb ginekoloģisko krēslu. Pēc šīs telpas apskates devāmies cauri lielai telpai ar stikla logiem sienas vietā, kura smaržoja pēc baseina, pēcāk nokļuvām virtuvē un lielajos gaļas ledusskapjos, līdz visbeidzot pieteicāmies pie sardzes par promiešanu, pārmijām dažus vārdus par to, kas tad te tāds meklējams un devāmies prom, pasakot lielo paldies par netraucētu bradājumu.