Sapnis: Horror
Feb. 16th, 2009 | 09:58
No: : disfigurator
Sanatorija Baltezers, apvienojumā ar Cēsu sanatorijas internātskolu un Krimuldas sanatoriju.
Ierodos kārtējo reizi uz sanatoriju un, pa ceļam uz istabiņu, sastapu ne visai draudzīgu kompāniju pie durvīm, kura neatņēma manu sveicienu... Sasniedzu galamērķi un iekārtojos tajā -omulīgas vasaras krēslas pilnajā telpā ir kādas 5 gultas un mana gulta nolikta pie loga, paralēli tam un perpendikulāri telpai.
Nolieku mantas un citādi iekārtojos.
Pēcāk pametu telpu un dodos laukā, savās gaitās. Iespējams, ka pastaigāties un citādi novērst domas par to, ka atkal esmu šāda tipa iestādē un ka drošības labad neesmu paņēmis savu videospēlēšanās aprīkojumu...
Pēc kāda laika, kad apkārt jau ir tumsa, atgriežos istabiņā no pilsētas izpētes, un aptuveni iepazīstos ar istabiņas biedriem. Notiek sarunas par visnotaļ šauro un zemu griestu telpu, dzīvi un citām lietām.
Bet tad sākas interesantās lietas - neesošā, bet skaidri redzamā augstumā ieraugu durvis, kuras varētu būt pieejamas ar attiecīgā instrumenta palīdzību. Paņēmu kāpnes un telpas vidū piestutēju tās pie durvīm, kuras ir aptuveni 2. stāvā augstumā - krietni augstāk par griestiem.
Ieeju jaunatklātajā telpā un man pievienojās citi.
Drīz visi esam mazākā telpā, kura atgādina mākslinieka darbnīcu. Izpētam to, paņemot dažas interesantas lietas.
Pēkšņi kāds man rāda kādas telpas tehnisko zīmējumu, kurš atgādina būvju kadastrālās uzmērīšanas dokumentu - viss glīti uztaisīts, saliktas nervienības un citas tehniskā pieraksta estētiski pedantiskās būšanas. Pēc tam viņš noliek to papīru uz galda, bet man rodas atkārtota vēlme to apskatīt.
Tuvojos papīram un redzu, ka iepriekš skatītair dokuments nu ir aizķēpāts zīmējums - zem tumši sārti zilā ķēpājuma saskatu vairākas tumšas dvēseles, sejas, kuras ar tīru ļaunumu skatās uz manu pusi.
Pārsteigts par redzēto, vēršos pie autora ar jautājumiem par tēliem un par redzēto, bet viņš, kopā ar pārējiem pārsteigtajiem, brīnās par maniem apgalvojumiem un uzstāj, ka tas ir tehniskais zīmējums un ka nekā cita tur nav.
Šķērmīgu un baiļu sajūtu pārņemti, devāmies ārpus šīs telpas un gulēt - bet tagad mainījusies ir šī telpā - mana gulta vairs neatrodas telpas vidū, pie loga, bet gan ar galvgali pie labās sienas un kājgali pie loga, ja skatām telpu no ieejas durvju pozīcijas, kuras ir pretim logam otrā telpas galā, pozīcijas.
Tomēr neejam gulēt un dodamies laukā. Tur ieraugu kādu no mums cīnoties ar izveidotu portālu, kurš ir pārāk mazs, lai ievilktu sevī upuri, bet ir gana varens, lai sarautu to gabalos, vai vismaz ierautu kādu daļu no upura sevī. Steidzos palīgā un nu ar intelektu apveltītais fenomens vajā mani, paceļot mani virs zemes un nodarot neizturamas sāpes un bailes no nezināmā, bet acīm redzami eksistējošā.
Bet kaut kā šī neradība zaudē interesi par mani un pievēršas oriģinālmedījumam, un pēc kādas atkārtotas cīņas tā pazuda, līdz ar sevi paņemot dēmoniskās izmaiņas apkārtējā vidē, atgriežot tai dienasgaismu un pagriežot realitātes spoguli "normālajā" pozīcijā.
Šķiet, ka kāds šo fenomenu kontrolēja un mazajā telpā, tās izpētes laikā atrastās gaismiņas, bija sava veida notikumu vadības elementi. Nu bija palikušas par vienu gaismiņu mazāk.
Ir lielveikals - tuvojas man kāda dāma un redzu tās dēmonisko būtību, un tā sāk man uzbrukt, cenšoties nogalināt mani pārpildītajā veikalā - vienīgi apkārtējie šķiet notiekošo neredzam un neesam šaipus fizikas likumiem.
Par laimi, cīņas laikā tikām līdz mūzikas nodaļai un es, paķēris basģitāru, ar sparīgu un tumši priecīgu garu, ņēmos kucei šķaidīt galvu, kura negribīgi, bet nenovēršami pakļāvās sitienu ietekmei, kļūdāma arvien neskaidrāka, dūmakaināka un necilvēciskāka. Viņa nokrīt.
Nolieku absolūti tīro un necietušo balto basģitāru atpakaļ pie citām tādām pat, ieskatos neko nenojautošā pārdevēja acīs un pievienojos svaigi atnākušajai istabiņas kompānijai un pēc asas vārdu pārmaiņas, izcīnot savu viedokli, paņemu no kāda mobilo un piezvanu policijai, pēc tam dodoties prom.
Mainās notikumu vieta un nu esam saviesīgā pasākumā, kas varēja būt noticis par godu veikalā notikušajai uzvarai - visapkārt nakts, cilvēki, automašīnas un ierastā svinēšanās - centrā, pretim pjedestālam, atrodas ar spēcīgu enerģiju apjozts stikla būris.
Viss ir it kā normāli. Vismaz tā tas bija līdz atkal mainījās vide un nu biju jaunpienākušā ļaunuma tiešs medījums, nevis traucēklis.
Sākās asiņaina cīņa ar formu mainošo, gļotaino neradījumu - tā izšķaidītā galva aptraipa mani, bet tās vecā vieta, tumšas, sārtas dūmakas skauta, atjaunojas un neradījums pārmetās pie cita.
Notiek cīņa un atceramies par tām mazajām, krāsainajām gaismiņām. Sagūstam neradību un piespriežam viņu izvēles brīvībai - liekam izvēlēties vienu no tām.
Tiek izsaukts kāds spēks ar futūristisku nosaukumu, kura mērķis ir attiecīgās sāpes nodarīšana dēmoniskajai formai, kura, saprotot notiekošo, izvēlas nolekt no tilta, ko arī dara.
Bet tas izrādas krietni par zemu un neradība paliek dzīva, lai gan apakšā ir tīrs asfalts.
Redzamas jau izsauktā spēka aprises tālumā, kuras neatlaidīgi uzņem ātrumu un vairākkārt triecas dēmonā, piespriežot to zemei un atņemot tam spēkus.
Drīz piesteidzas policistu un skatītāju pūlis un kopīgiem spēkiem dēmons tiek uzveikts, visapkārt atstājot asiņainas tumsas notikumu pēdas.
Nu svinībām ir papildus atzīmējamais notikums un, uzkāpdami uz goda pjedestāla, tiekam sumināti. Notiekošā mākti, ar vienu aci vērojām kā mums aiz muguras agonijā mokās pieveiktais tēls.
Te pēkšņi kaut kas notiek tā stikla būra iekšpusē - kreisajā pusē atrodas policists, kuram blakus ir kāds pilsētas vecis. Policista ķermenis sāk burbuļot un gļotāties, bet neviens to, izņemot mūs, neredz, jo pārņemti ar sakautā neradījuma sadalīšanās estētiku, vērojot kā tas sadalās, pārvēršās gļotu masā un tiecas izzust. Izcilņi zem tā ādas pārvietojas un, sasnieguši seju, atbrīvo sevi no ķermeņa izlaižot pasaulē simtiem vaboļu no līķa, kas nu lēnām kļūst par mitru vietu vien.
Policists stikla būrī kļūst līdzīgi aktīvs, tikai tā āriene degradējas citādi, brīvprātīgi, ne piespriedu kārtā - āda sāk kustēties, veidojas izciļņi, dzīvās atsevišķas sarautās ādas strēmeles un ķermenis lēnām ietinas tumši sārtā dūmakā, un drīz tā āriene kļūst par tādu kā neskaidru, gļotainu ekstremitāšu kopumu, kurš satver līdz šim neko nenojautošo pilsētas domes darbinieku un absorbē sevī. Pēc akta policists lēnām atguva cilvēkiskas aprises, nezaudējot ne nieka no baisuma.
Dēmoniskais policists ieskatās mums acīs un savādi pasmaida...
P.S. Rakstot šo nakts vidū, istabā no sienas nokrita plakāts
Ierodos kārtējo reizi uz sanatoriju un, pa ceļam uz istabiņu, sastapu ne visai draudzīgu kompāniju pie durvīm, kura neatņēma manu sveicienu... Sasniedzu galamērķi un iekārtojos tajā -omulīgas vasaras krēslas pilnajā telpā ir kādas 5 gultas un mana gulta nolikta pie loga, paralēli tam un perpendikulāri telpai.
Nolieku mantas un citādi iekārtojos.
Pēcāk pametu telpu un dodos laukā, savās gaitās. Iespējams, ka pastaigāties un citādi novērst domas par to, ka atkal esmu šāda tipa iestādē un ka drošības labad neesmu paņēmis savu videospēlēšanās aprīkojumu...
Pēc kāda laika, kad apkārt jau ir tumsa, atgriežos istabiņā no pilsētas izpētes, un aptuveni iepazīstos ar istabiņas biedriem. Notiek sarunas par visnotaļ šauro un zemu griestu telpu, dzīvi un citām lietām.
Bet tad sākas interesantās lietas - neesošā, bet skaidri redzamā augstumā ieraugu durvis, kuras varētu būt pieejamas ar attiecīgā instrumenta palīdzību. Paņēmu kāpnes un telpas vidū piestutēju tās pie durvīm, kuras ir aptuveni 2. stāvā augstumā - krietni augstāk par griestiem.
Ieeju jaunatklātajā telpā un man pievienojās citi.
Drīz visi esam mazākā telpā, kura atgādina mākslinieka darbnīcu. Izpētam to, paņemot dažas interesantas lietas.
Pēkšņi kāds man rāda kādas telpas tehnisko zīmējumu, kurš atgādina būvju kadastrālās uzmērīšanas dokumentu - viss glīti uztaisīts, saliktas nervienības un citas tehniskā pieraksta estētiski pedantiskās būšanas. Pēc tam viņš noliek to papīru uz galda, bet man rodas atkārtota vēlme to apskatīt.
Tuvojos papīram un redzu, ka iepriekš skatītair dokuments nu ir aizķēpāts zīmējums - zem tumši sārti zilā ķēpājuma saskatu vairākas tumšas dvēseles, sejas, kuras ar tīru ļaunumu skatās uz manu pusi.
Pārsteigts par redzēto, vēršos pie autora ar jautājumiem par tēliem un par redzēto, bet viņš, kopā ar pārējiem pārsteigtajiem, brīnās par maniem apgalvojumiem un uzstāj, ka tas ir tehniskais zīmējums un ka nekā cita tur nav.
Šķērmīgu un baiļu sajūtu pārņemti, devāmies ārpus šīs telpas un gulēt - bet tagad mainījusies ir šī telpā - mana gulta vairs neatrodas telpas vidū, pie loga, bet gan ar galvgali pie labās sienas un kājgali pie loga, ja skatām telpu no ieejas durvju pozīcijas, kuras ir pretim logam otrā telpas galā, pozīcijas.
Tomēr neejam gulēt un dodamies laukā. Tur ieraugu kādu no mums cīnoties ar izveidotu portālu, kurš ir pārāk mazs, lai ievilktu sevī upuri, bet ir gana varens, lai sarautu to gabalos, vai vismaz ierautu kādu daļu no upura sevī. Steidzos palīgā un nu ar intelektu apveltītais fenomens vajā mani, paceļot mani virs zemes un nodarot neizturamas sāpes un bailes no nezināmā, bet acīm redzami eksistējošā.
Bet kaut kā šī neradība zaudē interesi par mani un pievēršas oriģinālmedījumam, un pēc kādas atkārtotas cīņas tā pazuda, līdz ar sevi paņemot dēmoniskās izmaiņas apkārtējā vidē, atgriežot tai dienasgaismu un pagriežot realitātes spoguli "normālajā" pozīcijā.
Šķiet, ka kāds šo fenomenu kontrolēja un mazajā telpā, tās izpētes laikā atrastās gaismiņas, bija sava veida notikumu vadības elementi. Nu bija palikušas par vienu gaismiņu mazāk.
Ir lielveikals - tuvojas man kāda dāma un redzu tās dēmonisko būtību, un tā sāk man uzbrukt, cenšoties nogalināt mani pārpildītajā veikalā - vienīgi apkārtējie šķiet notiekošo neredzam un neesam šaipus fizikas likumiem.
Par laimi, cīņas laikā tikām līdz mūzikas nodaļai un es, paķēris basģitāru, ar sparīgu un tumši priecīgu garu, ņēmos kucei šķaidīt galvu, kura negribīgi, bet nenovēršami pakļāvās sitienu ietekmei, kļūdāma arvien neskaidrāka, dūmakaināka un necilvēciskāka. Viņa nokrīt.
Nolieku absolūti tīro un necietušo balto basģitāru atpakaļ pie citām tādām pat, ieskatos neko nenojautošā pārdevēja acīs un pievienojos svaigi atnākušajai istabiņas kompānijai un pēc asas vārdu pārmaiņas, izcīnot savu viedokli, paņemu no kāda mobilo un piezvanu policijai, pēc tam dodoties prom.
Mainās notikumu vieta un nu esam saviesīgā pasākumā, kas varēja būt noticis par godu veikalā notikušajai uzvarai - visapkārt nakts, cilvēki, automašīnas un ierastā svinēšanās - centrā, pretim pjedestālam, atrodas ar spēcīgu enerģiju apjozts stikla būris.
Viss ir it kā normāli. Vismaz tā tas bija līdz atkal mainījās vide un nu biju jaunpienākušā ļaunuma tiešs medījums, nevis traucēklis.
Sākās asiņaina cīņa ar formu mainošo, gļotaino neradījumu - tā izšķaidītā galva aptraipa mani, bet tās vecā vieta, tumšas, sārtas dūmakas skauta, atjaunojas un neradījums pārmetās pie cita.
Notiek cīņa un atceramies par tām mazajām, krāsainajām gaismiņām. Sagūstam neradību un piespriežam viņu izvēles brīvībai - liekam izvēlēties vienu no tām.
Tiek izsaukts kāds spēks ar futūristisku nosaukumu, kura mērķis ir attiecīgās sāpes nodarīšana dēmoniskajai formai, kura, saprotot notiekošo, izvēlas nolekt no tilta, ko arī dara.
Bet tas izrādas krietni par zemu un neradība paliek dzīva, lai gan apakšā ir tīrs asfalts.
Redzamas jau izsauktā spēka aprises tālumā, kuras neatlaidīgi uzņem ātrumu un vairākkārt triecas dēmonā, piespriežot to zemei un atņemot tam spēkus.
Drīz piesteidzas policistu un skatītāju pūlis un kopīgiem spēkiem dēmons tiek uzveikts, visapkārt atstājot asiņainas tumsas notikumu pēdas.
Nu svinībām ir papildus atzīmējamais notikums un, uzkāpdami uz goda pjedestāla, tiekam sumināti. Notiekošā mākti, ar vienu aci vērojām kā mums aiz muguras agonijā mokās pieveiktais tēls.
Te pēkšņi kaut kas notiek tā stikla būra iekšpusē - kreisajā pusē atrodas policists, kuram blakus ir kāds pilsētas vecis. Policista ķermenis sāk burbuļot un gļotāties, bet neviens to, izņemot mūs, neredz, jo pārņemti ar sakautā neradījuma sadalīšanās estētiku, vērojot kā tas sadalās, pārvēršās gļotu masā un tiecas izzust. Izcilņi zem tā ādas pārvietojas un, sasnieguši seju, atbrīvo sevi no ķermeņa izlaižot pasaulē simtiem vaboļu no līķa, kas nu lēnām kļūst par mitru vietu vien.
Policists stikla būrī kļūst līdzīgi aktīvs, tikai tā āriene degradējas citādi, brīvprātīgi, ne piespriedu kārtā - āda sāk kustēties, veidojas izciļņi, dzīvās atsevišķas sarautās ādas strēmeles un ķermenis lēnām ietinas tumši sārtā dūmakā, un drīz tā āriene kļūst par tādu kā neskaidru, gļotainu ekstremitāšu kopumu, kurš satver līdz šim neko nenojautošo pilsētas domes darbinieku un absorbē sevī. Pēc akta policists lēnām atguva cilvēkiskas aprises, nezaudējot ne nieka no baisuma.
Dēmoniskais policists ieskatās mums acīs un savādi pasmaida...
P.S. Rakstot šo nakts vidū, istabā no sienas nokrita plakāts