Saldus, Lielā iela ~3,5
Jan. 9th, 2013 | 09:52
Skan: Beyond Sensory Experience - Funerals
Mēģinot atcerēties visus objektus, kuros no laika gala esmu apzināti bradājis vai veicis bradāšanai līdzīgas darbības, atminējos teju duci!
Par bradāšanas sākumu var uzskatīt dažādas darbības. Piem., a) ieiešana kādā celtnē un pilna tās apskate (stāvu pa stāvam), vai arī b) pirmā lukturīša iegāde, lai izpētītu kādu pamestu vietu. Ja A variants liecina par kaut kādu interesi, tad B jau ir kas specifiskāks un vedina domāt par padziļinātu interesi.
Lūk.
Saldū Lielajā ielā bija dīvaina būve. Tās iekšienē, ja pareizi atceros ~20(!) gadus vecus notikumus, veda slīpa, pusaizbērta eja, kas varētu būt lietojama īstenībā arī kā rampa. Kad mēs ar brāli, divi cilvēkbērni būdami, mērojām šo slīpo plakni lejup, dienasgaisma progresīvi ar katru soli izzuda. Ieejot iekšā, acīm pavērās akmens mūris un velvēti griesti ar balstiem, kas turēja jumtu. Pēc skata - izteiksmīgi kolosāli pēc pagraba smaržojošs ~200 kvadrātmetru plašums. Pirmajā apmeklējumā gan ilgi neizdevās palikt - sākām jokoties ar spoku stāstiem. Un, kā jau tas mēdz notikt šādos apstākļos, joki pārvēršas bailēs. Mukām prom.
Man bija āķis lūpā - vieta šķita kā no cita laika. Ar pavisam citu tā ritējumu. Tai bija sava balss, kas vilināja atkārtot apmeklējumu. Un tai bija ne tikai balss - arī smarža un īstu akmeņu mūri ar ķieģeļu velvēm! Iespējams, ka šī bija pirmā reize, kad redzēju tādu celtniecības risinājumu un tas man šķita grandiozs esam, bet es pats - maziņš šī spēka priekšā.
( Trespass here, it's silly fun! )
Par bradāšanas sākumu var uzskatīt dažādas darbības. Piem., a) ieiešana kādā celtnē un pilna tās apskate (stāvu pa stāvam), vai arī b) pirmā lukturīša iegāde, lai izpētītu kādu pamestu vietu. Ja A variants liecina par kaut kādu interesi, tad B jau ir kas specifiskāks un vedina domāt par padziļinātu interesi.
Lūk.
Saldū Lielajā ielā bija dīvaina būve. Tās iekšienē, ja pareizi atceros ~20(!) gadus vecus notikumus, veda slīpa, pusaizbērta eja, kas varētu būt lietojama īstenībā arī kā rampa. Kad mēs ar brāli, divi cilvēkbērni būdami, mērojām šo slīpo plakni lejup, dienasgaisma progresīvi ar katru soli izzuda. Ieejot iekšā, acīm pavērās akmens mūris un velvēti griesti ar balstiem, kas turēja jumtu. Pēc skata - izteiksmīgi kolosāli pēc pagraba smaržojošs ~200 kvadrātmetru plašums. Pirmajā apmeklējumā gan ilgi neizdevās palikt - sākām jokoties ar spoku stāstiem. Un, kā jau tas mēdz notikt šādos apstākļos, joki pārvēršas bailēs. Mukām prom.
Man bija āķis lūpā - vieta šķita kā no cita laika. Ar pavisam citu tā ritējumu. Tai bija sava balss, kas vilināja atkārtot apmeklējumu. Un tai bija ne tikai balss - arī smarža un īstu akmeņu mūri ar ķieģeļu velvēm! Iespējams, ka šī bija pirmā reize, kad redzēju tādu celtniecības risinājumu un tas man šķita grandiozs esam, bet es pats - maziņš šī spēka priekšā.
( Trespass here, it's silly fun! )