Sūrreālisms - April 16th, 2012

Cilvēkam, kas šauj ar filmu (atļaušos viņu sevi nosaukt par fotogrāfu), laiks tik tiešām rit lēnāk. Filma mums sniedz spoguli vai portālu ar skatu relatīvi nesenā pagātnē. Brīdis, kad no laboratorijas saņem svaigi attīstītu filmiņu, kurā pirms mēneša vai pat diviem kaut ko fotografēji - tas ir visnotaļ lēts ceļošanas veids laikā! Cilvēkiem, kas ar to nodarbojušies, noteikti nav sveša sajūta, pirmo reizi uzlūkojot fotofilmu: "Kas, pie velna, ir tas?", "Kas to fočēja?!?!?". Šie "jaunatklājumi" visspēcīgāk darbojas caur diafilmu, jo tas ir uzlūkojams bez jebkādām grūtībām - gatava, izcili detāla un piesātināta bildīte uz plēves, kuru var aplūkot caur palielināmo stikliņu, speciālo skatīkli vai arī cauru to pašu 50mm objektīvu. Un tad, kad pēc daudzu dienu un nedēļu gaidīšanas beidzot tiek saņemti darba rezultāti, kurus pēc tam aplūko uz lielā ekrāna ar diaprojektora palīdzību - atveras kosmosa dzemde, kas tevi aizspiež atpakaļ uz tiem notikumiem: dabiska lieluma (vai lielāki) subjekti, krāsas un "jaunatklāšana" - smagi sper pa neko nenojautošās digitālās ēras pautiem.

Jā, beigu galā tas ir gan romantiski, gan kaitinoši. Piemērams, ir grūti piedalīties konkursos "īsā" darbu iesniegšanas laika dēļ, kurš vienkārši panesas garām, kamēr man tam veltītās bildes dzīvo aiztītā kadrā. Neies taču kaut kāda konkursa dēļ fiksi piešaut filmu ar kaut kādām huiņām, lai tikai paspētu... Bet nu, tieši šo un daudzu citu iemeslu dēļ man ļoti tuva ir 35mm filmas fotogrāfija. Ļoti bieži, spiežot slēdža pogu, iedomājos čūkstošo skaņu, kura mikrolīmenī rodas, fotoniem mijiedarbojoties ar uz filmiņas plēvi uzklāto emulsiju. Skaņu, kuru jūs pazīstat no vecajām filmām, kad fotogrāfi ar lielā formāta kamerām ~1900. gados taisīja portretus un ģimenes foto. Pēkšņs magnija uzliesmojums, dzirksteles pa gaisu un... Jā, tieši tā skaņa - šīs zibspudzes skaņa ^^

Tad nu, jā, atzīstu, dzīvoju es citā laika zonā: ~GMT-720. Tāpēc piedodiet man manu kavēšanos, hahaha