Diapozitīvs - Post a comment

Runājot par ķertām sievietēm - dienu pirms Origo čigānietes, sarunas laikā ar drušku atcerējos šādu piemēru iz dzīves:

Ap 16 gadu vecumu paziņa man piedāvā aizbraukt uz Jelgavu ar viņu pie draudzenes. Vasara, nekā labāka mazpilsētā tāpat nav, ko darīt. Sēžamies mašīnā un draudzenes mamma stūrē - pēc laiciņa esam jau kāda daudzdzīvokļu nama istabā, kaut ko tur sēžam savā nodabā, tusējam. Muča aizbrauc ģēlās un paliekam vieni. Izdomājam, ka jāiet uz veikalu pēc vīna un cīgām. Ejam tur tā trijatā, pļāpājam un tad Zane sāk pēkšņi uzvesties. Runā aplamības, ka esot šai nazis un duršot, nelaidīšot atpakaļ iekšā, ja nebūs pišanās. Es tāds hihi un haha, tikmēr draudzene turpina šai būt blakus un pārāk neiebilst pret situāciju, ieņēmusi novērojošu pozīciju. To pamanu un saprotu - provokācijām neļaujos, ievēroju distanci un necenšos ko šādu uztvert nopietni, lai gan skaidrs, ka veidojas kaut kāda situācija.

Nonākam atpakaļ līdz dzīvoklim, virtuvē dzeram nopirkto vīnu un spriežam par tā iztecējušo derīguma termiņu. Pīpējam cīgas - viss normāli.
Tikmēr aiz loga jau pavisam satumsis un viņai laikam pielēca, ka vakars nebūs tāds, kā plānojusi, tāpēc nolemj būt proaktīvāka: sāk mani bakstīt ar tikko no atvilktnes izvilktu nazīti. It kā pa jokam, bet kas tad tas par joku? Es pārsteigts smejos, neuztveru lietu pārāk nopietni. Viņa: "Nesmejies!", bet man no tā vēl vairāk rēku rauj, lai gan mani turpina bakstīt ar virtuves nazi nez kādos nolūkos. Paziņa, bļa. Pavisam drīz jau esmu sekmīgi izbakstīts no dzīvokļa un stāvu svešā kāpņu telpā aiz degungalā aizcirstām durvīm. Draudzene? Nav spējīga izdarīt precīzi neko, značit līdzdalībniece vai Zanes bezmugurkaulniece.
Pusstundu nogaidu tāds nenopietns un dusmīgs, tad zvanu pie durvīm - iznāk tā čirkotā nelaime un saka to pašu, ko iepriekš: gribi iekšā, drāz mani! Ja ne, tad neko. Un nāk virsū laizīties, saka - "Davai, čikājamies tepat, nemīz!" Es, protams, atstumju un saku, ka nē, nebūs - sevišķi jau ne šādi un vispār WTF, psiha kuce esi šādi darīties? Raksturojums laikam trāpīja desmitniekā - nikna aizcērt durvis un tā nu palieku kāpņu telpā.

Ko darīt - esmu svešā vietā - desmitiem kilometru attālumā no savas vietas. Naudas nav, stopēt pa tumsu negribas. Iekiko latentais bradātāja gēns (tolaik tādu lietu nezināju): bēniņi! Tur vienmēr siltāk! Aizeju - durvis vaļā! Un ir siltāk, un silti ir labi. Aiztaisu durvis, lai vējš visu siltumu neizgaudo, pierodu pie tumsas un pamanu: tur tāds kā betona paaugstinājums. Ok, rīts gudrāks par vakaru - notrausu putekļus un metos uz tā virsū, liekos sāņus čučēt. Nekāda dižā miega kvalitāte jau nav. Bieži pamostos no bļa betona virsmas un salšanas. Aizmiegu un pamostos, aizmiegu un pamostos. Vairāk pamostos, nekā aizmiegu. Salst. Nakts, ko tu nīksti tur tik ilgi?
Ik pa laikam pamostos no lifta motora dūkoņas un mehānismu klikšķiem un klakšķiem...

Beidzot sāk aust saule - eju pagalmā ķert pirmos saules starus un sildīties. Svētlaime!
Sēžu tur uz smilškastes malas un sildos, skatos tukšumā un īsti ne par ko nedomāju. Vienkārši esmu. Pēkšņi atskan sievietes balss no nule kā atdarīta loga citu logu jūrā. Tur mamma izbrīnīta sauc mani iekšā - ko es vispār tur darot laukā tādā stundā un kā tā vispār sanācis? Ieeju dzīvoklī... Beidzot atpakaļ siltumā! Mani cienā ar kafiju un ļoti gardām pankūkām - apēdu kādas 6, atstāstot Zanes varoņdarbus. Normāli, faktuāli un par tēmu - nodirsām viņu un pelnīti. Maitenes sāk mosties un nākt uz virtuvi...
Jums vajadzēja redzēt to Zanes seju - visa viņas pasaule, viņas jelkāda teikšana, visa shēmošana un vara pār cilvēkiem - acumirklī tas viss tika sapists un sabruka! Viņas sejas panti nošļuka, acis iesvilās neticībā, šokā un niknumā! Visa dvēsele piemīzta un draudzenes mamma - labi informēta un nosodoši skatās kucei virsū. Sēžu tur virtuvē un paēdušu smaidu skatos šai acīs. Pabeidzu kafiju un atsveicinos. Ar mammu dodamies lejā, viņa mani aizved atpakaļ uz savu pilsētu. Maitenes palika turpat - Jelgavā, kur raganām īstā vieta.

Zane laikam ir apmāta nimfomāne ar garīgās veselības lietiņām - reiz lielījās, ka Līvi viņu drāzuši (o, esmu labā kompānijā!?) un citā reizē - ka parādīšot ģimenes albumu, ja es viņu izdrāzīšot. Viņai tolaik bija ap 17 un nekad to nelaimi vairs redzējis neesmu.