Ostas industrial
Jan. 6th, 2013 | 09:22
No: : disfigurator
Īres tūrisms: pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu/rajonu sniedz to lielisko iespēju iepazīt vēl kripatiņu Latvijas pamestās, ceļamās un jau eksistējošās pilsētvides. Pamatā ir divi iepazīšanas varianti:
1) fiziska apskate;
2) Google Street View + Bing Maps Bird’s eye.
Priekšroka, protams, pirmajam variantam. Taču vispirms ir derīgi izraut ērglim to aci un pārsviest pāri rajonam, ievācot datus par aptuveniem iešanas virzieniem, vadoties pēc izdauzītajiem logiem un citām liecībām. Tad nu, lūk, noskatīju dažus objektus un devos ceļā. Vienu objektu iešu ar priekšniecību runāt rīt (ja nesekmīgi - vienmēr ir vecais, labais trespasings), otru izdevās „bez” starpgadījumiem apostīt, trešais ir muitas zonā vai blakus tai - katrā gadījumā īsti neģeld.
Objekts, kuru izdevās
Patīkams putna lidojuma skats. Šur - tur trūkst jumta, šur-tur trūkst ne tikai jumts, bet arī grīdas, tāpēc skats ir tāds pats, kā no augšas ielūkoties kartona kastītē, kurai izgriezti logi un durtiņas! Ieradāmies tur divatā, bet lielāko daļu apskatīju vienatnē. Arhitektūra vietām atgādināja Slokas papīrfabrikas veco arhitektūru ar Vārpas fragmentiem. Tā nu tur klusītiņām vandos un ne tik klusiņām patīru kādas kritušas spoles apkārtni, lai bildē nebūtu jaušams pārlieks haoss. Periodiski skan ritmiski trokšņi - tālumā garšīgi strādā mazapgriezienu dīzeļmotors un laiku pa laikam fonētisko atmosfēru papildina vilcienu sliežu dziesma. Šur-tur pil ūdens. Bet kaut kas tomēr nav ar ambienci kārtībā - ir kāda ritmiska skaņa, kas neizklausās distances kropļota - kaut kur tepat kāds kaut ko mērķtiecīgi kaļ. Iedomājos, ka varētu būt kāds kreisā labuma meklētājs, kas ievāc kritušo ķieģeļu ražu, atbrīvojot tos no pielipušās saistvielas.
Te nu man jāpiezīmē viena mana īpašība: kad bradāju, man iestājās kaut kāds pohujistisks nihil stāvoklis pret objektos notiekošo jebkāda veida darbību - lai tā būtu legāli saimnieciskā, vai kādas bandas darbs pie ķieģeļu nelegālas iešņaukšanas nāsī. Šādos gadījumos racionālā (iz pašsaglabāšanās viedokļa) pieeja būtu pārtraukt savas darbības un meklēt tuvāko izeju. Bet nē. Man ne. Nezinu, vai tas uz labu vai kā? Taču, tā kā objektā ir uzradies riska faktors, izslēdzu Lustmord un turpinu bradāt klusumā, klausoties metāla un keramikas šķindās.
Ne tikai turpinu bradāt - esmu vienu spārnu jau pabeidzis un pienācis laiks šķērsot atklāto laukumu uz pretējo galu. Ēkas spārns, kam bija jāsavieno šīs abas vietas, ir nojaukts. Lūk, mierīgi eju un skatos - pagalmā noliktas lielās tvertnes. Izskatās svaigas un ar dažādas nokrāsas šķidrumiem iekšā, hmmm. Turpinu gaitu un redzu pretējā teritorijas galā kontrolpunktu, kam aizdomīgi nenolietots krāsojums - kontrastē ar pārējo destrukciju. Nolemju īpaši tur nerādīties un paeju vairāk pa kreisi, lai lielās būvgružu kaudzes mani slēptu no kontrolpunkta potenciāli možajiem skatieniem. Tikai nelaime tāda, ka tieši no kreisās puses nāk kalšanas skaņa. Izveidojies piltuves efekts man atvēl tikai vienu virzienu - pretim sienai. Prātā neviļus iešaujas Metal Gear Solid slapstīšanās un lavīšanās elementi. Taču še tas nav nepieciešams, turklāt melns apģērbs uz balta sniega fona noteikti anihilētu jebkuru manu centienu palikt nepamanītam. Perifērajā redzē tukšs. No šī punkta katrs solis nav tik kluss, kā man gribētos - sērsna, haotiskā ķieģeļu un dēļu čupa, citi būvgruži. Un arī pamatīga dzeltenās krāsas peļķe virs sadegušām, kritušām durvīm. Intereses pēc iemērcu apava purngalu - mīksta. Nekrāso, bet vēl mīksta - tātad, sacietējusi vien virskārta. Pēc smakas velk uz eļļas krāsu, - tā kā tā ir lēni žūstoša, pieņemu, ka tā izgāzta ne vairāk kā 24-48h iepriekš. Sanāk, ka gals, no kura gājām iekšā, ir cilvēkdvēseļu tukšs, bet še, pagalmā - notiek dažādas darbības. Redzu ieeju, dodos iekšā. Tur atrodu visnotaļ masīvu tvaika kolektoru, kas izvietots virs virtuves plītij līdzīga veidojuma. Tikai nu, šajā gadījumā tā plīts bijusi salietojusies kārtīgu steroīdu devu. Turpat arī mētājās iespaidīgs malkas cērtamais bluķītis. Tāds, uz kura varētu mierīgi, piemēram, suņa iekšas šķetināt. Fotografējot pamanu, ka kalšana izbeigusies. Aizdomīgs klusums iestājies. Nodomāju - varbūt dzirdēja mani un nodomāja, ka esmu apsargs, tāpēc aizlaidās?
Bet nu, iestājies klusums un nu ir īstā reize izlīst gaišajā plašumā un ielīst vēl vienā neskatītajā daļā. trešajā no četrām. Tiklīdz ieeju tur, dzirdu skaļu blīkšķi virs galvas. Ahā, ķieģeļu darbinieks atrodas stāvu augstāk! Vēsu prātu aplūkoju stāvu, kurā esmu - viss tīrs, sakopts. Gandrīz kā Kokvilnā! Interesanti. Taču, tā kā te īsti nav, ko redzēt un augstāk iet nevar, jādodas uz pēdējo galu. 4/4.
Eju ārā un dzirdu jaunu skaņas kokteiļa elementu - motorzāģis. Tepat, metrus 40 tālāk. Pabāžu galvu - apmēram tik tālu arī stāv balts busiņš. Aiz tā kāds ar motorzāģi veic zināma rakstura darbības. Bruses smalcina droši vien. Jautājums - malkai vai teritorijas sakopšanas darbu ietvaros. Vai varbūt abi reizē? Kāpēc gan lai cilvēkam, kas še strādā, mājās nebūtu malkas apkure? Tātad, jauns notikumu pavērsiens - pēc apmēriem spriežot, teritorijā notiek legāla saimnieciskā darbība, taču neapskatītā daļa atrodas tur, metrus 20 uz priekšu un, lai tur tiktu, šie 20m jāšķērso esot redzamam kā uz delnas. Bet uhh, kā gan es tur gribu aizčāpot, nofočēt to kartona kastes efektu un interesantos oldskūl logus! Lai to dabūtu gatavu, izdomāju pavērot viņa aktivitātes un ievēroju strādnieka kustību paternu:
1) galva noliekta uz leju, intensīvāk skan motorzāģis (~6s);
2) aizgriežas no manis pretējā virzienā, lai noliktu zāģi vai nozāģēto gabalu (~2s);
3) pagriežas manā virzienā, lai noliktu ko citu - dažreiz paceļ galvu tā, ka noteikti vajadzētu viņam pamanīt kustību vai kontrastējošu stāvu tālumā.
Šo ciklu viņš atkārto no jau piekto reizi. Ilgāk nolēmu negaidīt - beigsies bruse, un šis mainīs paternu! Tāpēc sagaidu viņa paterna sākumpunktu jeb savu 8s ilgo neredzamības logu un sekmīgi izmantoju to. Jū, te ir interesanti. Daži kadri top ar 50mm stiklu, daži ar 80-200, zūmojot uz ~150mm. Garšīgi.
Pēc pusstundas mana pirmā objekta apskate ir noslēgusies, laiks doties prom. Taču izeja, par kuru ierados pagalmā, ir tiešā busiņstrādnieka redzamības un zonā, kā arī jāšķērso aiz muguras esošā otrā stāva kalēja potenciālais redzesloks. Bet ko gan padarīsi. pohujistiskais nihil joprojām aktīvi sintezē pohujhormonu un dodos loga virzienā - mazāka iespēja nopaļīties. Un voila, pēc minūtes esmu pie iekļūšanas punkta un neviens neskrien pakaļ, neviens nerājās. Pārvaru pēdējo likuma sētu un esmu legālajā pusē. Metrus 20 pa labi savu dienišķo smēķi piešķiļ kāds strādnieks. Saskatāmies, kamēr es pakoju savu kameru somā. Goda vārds kā MGS IRL.
Incidents ar Ostas policiju
Pamanu, ka tālumā tur kravas vilciens braukā... Ierodos līdz vietai, kur beidzas iela un sākas muitas zona. Visnotaļ kolosāls skats - žogs vaļā un aiz tā spīd termināļa gaismiņas, kas kontrastē ar vieglo krēslu. Vilcieniņš pabrauc garām, un aiz tā iet strādnieks. Viņš pēc mirkļiem n informē mašīnistu, ka var stāties. Vilciens to dabū gatavu pēc metriem 20 - pa to laiku strādnieks pārmij sliedes. Šī ir mana izdevība nofočēt visnotaļ stalkerīgu skatu - izvelku statīva trīs kājas, uzskrūvēju kameru, lieku virsū izvēlēto 50mm stiklu un vilciens uzsāk atpakaļkustību. Strādnieks pieķeras vienam no vagoniem, slīpi sāniski turēdamies ar vienu roku - gluži kā filmās. Veicu pēdējos uzstādīšanas darbus un tūlīt uzvilkšu filmiņu... Redzu - pretim nāk policists...
Izturējos mierīgi, nosvērti, vēsi (pohujdziedzer, WTF(?)). Parunājāmies par lietām. Norādīju un vaicāju, ka es vēl taču neesmu muitas zonā, līdz ar to, vai var uzskatīt, ka es pārkāpju netālu esošo piktogrammu, kas norāda, ka muitas zonā aizliegts fotografēt? Viņaprāt, jā - uz muitas zonas pusi i ne pavērst objektīva aci. Jūtu sviesta garšu smadzenēs, taču nu - strīdēties būtu bezjēdzīgi, jo to protokolā ierakstītu kā pretošanos arestam vai tamlīdzīgi. Policists kā cilvēks gan izrādījās foršs - pasmējāmies par to, ka pretējā virzienā to vilcienu es varētu fočēt, kamēr apnīk, taču muitas virzienā gan ne. Taču, saskaņā ar instrukciju, Gailim esot jāsauc ekipāža sastādīt aktu - beigu galā viņš nevarot pārliecināties, vai ko paspēju nofočēt. Filmas kadru ekrānā nerāda. Izvelk šis mobilo un pazvana priekšniecībai, krieviski informē par situāciju un piebilst, ka neizskatās, ka es būtu neautorizēts preses pārstāvis un esmu foršs komunikācijā. Pēc minūtēm divām mūsu visnotaļ tīkamo (nopietni) sarunu pārtrauc ekipāža un Gailis dodas prom.
Džipiņš ar diviem mentčaļiem līdz 30. Manā vecumā. Šie prasa - vai man tiešām nav līdzi dokumenta. Varbūt studenta apliecība? Te nu man skaidrs, ka notur mani par ~20 gadu vecu : D Saku, ka nav gan. Runājamies un pēc faktu noskaidrošanas šie savā starpā nočukst - Gailis gan sabijies bija - te taču nekā nav! Vārds pa vārdam un nonāku līdz faktu konstatējošā aktā trim (burtiski) atvēlētajām rindām paskaidrojumam. Tur ierakstu: „Es, Tāds un Tāds, ejot pa ielu redzēju kravas vilcienu braukājam. Nolēmu tuvoties un nofotografēt to savai amatiera kolekcijai, bet ieradās Ostas policija un man to aizliedza”. Uzliku datumu, parakstu un pēdējie abu poliču vārdi: „Tā kā nepretojies un neizrādi īpašu vēlmi turpināt fotografēt, izteiksim tikai brīdinājumu!” Atvadoties prasīju - tātad, lai es no attāluma fočētu muitas teritoriju, man jāsaskaņo? - Jā, ar Brīvostas priekšniecību. Tad nu atvadījāmies un devos prom.
Ā, jā - kamēr noskaidrojām faktus, ieminējos - no satelīta taču viss forši safočēts! Uz ko šie tikai noplātīja rokas. Prasīju arī kur tad ir rakstīts, ka nevar muitas zonu fočēt no ārpuses - šie minēja Muitas likumu. Čekoju tur un tur „foto” neeksistē vispār. Tā ka ej nu saproti. Izskatās, ka šis starpgadījums traktējams kā interesanta Ostas policijas patvaļa. Taču es ļaunu prātu neturu. Man bija interesanti un pat patīkami. Ā, vēl pieminēšu - mājās nočekoju, ka tajā vietā Google ir uztaisījusi smuku 360 grādu Street View panorāmu, xexe
___________
Rakstot šo, rodas secinājums, ka šis pohujdziedzeris darbojas šādu iemeslu dēļ:
1) Nav, no kā baidīties, skatoties iz legālā viedokļa - neveicu krimināli vai administratīvi sodāmas darbības;
2) Menti, apsargi un citas aizdzīt autorizētās personas arī ir tikai cilvēki, kas pilda savus un ne tik savus amata pienākumus. Jebkuram cilvēkam noklusētā pieeja problēmsituācijas risināšanā vispirms ir mierīga, racionāla apstākļu noskaidrošana. Ja vien darīšana nav ar atsaldeni;
3) Ja tur trokšņo nesankcionētas personas, visticamāk, ka šie arī ievēros tādu pat distanci un bijību kā es - netraucēju viņiem, viņi netraucē man. Ja vien nav darīšana ar atsaldeņiem, bet tā ir gadījies tikai divas reizes no desmit - Dzemdē, kur kāds slāvu izcelsmes neandertālis uz gadiem 40 brutāli draudēja un citādi neandertāliski uzvedās, sazinoties ar augstāk esošo brigadieri or smth (diez ko viņi TĀDU tur darīja), kā arī vienā sanatorijā, kuras kaimiņi (tērpušies nosmulētā vaifbīterī un ar suni) divas reizes uzdevušies par Krievijas Federācijas vēstniekiem, uzdodot sanatoriju, kas atrodas uz LR piederošas zemes, par Krievijas Federācijas īpašumu - tas nekas, ka blakus uzraksts „Pārdod”. Te nu jums arī atsaldeņi - reta parādība, bet gadās. Un sliktākais, kas abos gadījumos noticis - teritorijas atstāšana ar bubu-bebe garīgo.
Tātad pohujdziedzera darbība būtība ir visnotaļ racionāla: neriskēt ar izvairīšanos un bēgšanu tad, kad tas nav nepieciešams, jo, piemēram, bēgšana no apsardzes vai mentiem, kad šie jūs ieraudzījuši, izsauks vēl lielākas (šajā gadījumā čista nepamatotas) aizdomas un tad paskaidrot un pierādīt savu rīcību būs DAUDZ grūtāk. Tāpēc: Keep calm and hold your ground.
Un te nu es esmu - sāku ar domu, ka man taču nav, ko uzrakstīt par šo. Bet nu, pilnas 4, lapas teksta... 1779 vārdi.
1) fiziska apskate;
2) Google Street View + Bing Maps Bird’s eye.
Priekšroka, protams, pirmajam variantam. Taču vispirms ir derīgi izraut ērglim to aci un pārsviest pāri rajonam, ievācot datus par aptuveniem iešanas virzieniem, vadoties pēc izdauzītajiem logiem un citām liecībām. Tad nu, lūk, noskatīju dažus objektus un devos ceļā. Vienu objektu iešu ar priekšniecību runāt rīt (ja nesekmīgi - vienmēr ir vecais, labais trespasings), otru izdevās „bez” starpgadījumiem apostīt, trešais ir muitas zonā vai blakus tai - katrā gadījumā īsti neģeld.
Objekts, kuru izdevās
Patīkams putna lidojuma skats. Šur - tur trūkst jumta, šur-tur trūkst ne tikai jumts, bet arī grīdas, tāpēc skats ir tāds pats, kā no augšas ielūkoties kartona kastītē, kurai izgriezti logi un durtiņas! Ieradāmies tur divatā, bet lielāko daļu apskatīju vienatnē. Arhitektūra vietām atgādināja Slokas papīrfabrikas veco arhitektūru ar Vārpas fragmentiem. Tā nu tur klusītiņām vandos un ne tik klusiņām patīru kādas kritušas spoles apkārtni, lai bildē nebūtu jaušams pārlieks haoss. Periodiski skan ritmiski trokšņi - tālumā garšīgi strādā mazapgriezienu dīzeļmotors un laiku pa laikam fonētisko atmosfēru papildina vilcienu sliežu dziesma. Šur-tur pil ūdens. Bet kaut kas tomēr nav ar ambienci kārtībā - ir kāda ritmiska skaņa, kas neizklausās distances kropļota - kaut kur tepat kāds kaut ko mērķtiecīgi kaļ. Iedomājos, ka varētu būt kāds kreisā labuma meklētājs, kas ievāc kritušo ķieģeļu ražu, atbrīvojot tos no pielipušās saistvielas.
Te nu man jāpiezīmē viena mana īpašība: kad bradāju, man iestājās kaut kāds pohujistisks nihil stāvoklis pret objektos notiekošo jebkāda veida darbību - lai tā būtu legāli saimnieciskā, vai kādas bandas darbs pie ķieģeļu nelegālas iešņaukšanas nāsī. Šādos gadījumos racionālā (iz pašsaglabāšanās viedokļa) pieeja būtu pārtraukt savas darbības un meklēt tuvāko izeju. Bet nē. Man ne. Nezinu, vai tas uz labu vai kā? Taču, tā kā objektā ir uzradies riska faktors, izslēdzu Lustmord un turpinu bradāt klusumā, klausoties metāla un keramikas šķindās.
Ne tikai turpinu bradāt - esmu vienu spārnu jau pabeidzis un pienācis laiks šķērsot atklāto laukumu uz pretējo galu. Ēkas spārns, kam bija jāsavieno šīs abas vietas, ir nojaukts. Lūk, mierīgi eju un skatos - pagalmā noliktas lielās tvertnes. Izskatās svaigas un ar dažādas nokrāsas šķidrumiem iekšā, hmmm. Turpinu gaitu un redzu pretējā teritorijas galā kontrolpunktu, kam aizdomīgi nenolietots krāsojums - kontrastē ar pārējo destrukciju. Nolemju īpaši tur nerādīties un paeju vairāk pa kreisi, lai lielās būvgružu kaudzes mani slēptu no kontrolpunkta potenciāli možajiem skatieniem. Tikai nelaime tāda, ka tieši no kreisās puses nāk kalšanas skaņa. Izveidojies piltuves efekts man atvēl tikai vienu virzienu - pretim sienai. Prātā neviļus iešaujas Metal Gear Solid slapstīšanās un lavīšanās elementi. Taču še tas nav nepieciešams, turklāt melns apģērbs uz balta sniega fona noteikti anihilētu jebkuru manu centienu palikt nepamanītam. Perifērajā redzē tukšs. No šī punkta katrs solis nav tik kluss, kā man gribētos - sērsna, haotiskā ķieģeļu un dēļu čupa, citi būvgruži. Un arī pamatīga dzeltenās krāsas peļķe virs sadegušām, kritušām durvīm. Intereses pēc iemērcu apava purngalu - mīksta. Nekrāso, bet vēl mīksta - tātad, sacietējusi vien virskārta. Pēc smakas velk uz eļļas krāsu, - tā kā tā ir lēni žūstoša, pieņemu, ka tā izgāzta ne vairāk kā 24-48h iepriekš. Sanāk, ka gals, no kura gājām iekšā, ir cilvēkdvēseļu tukšs, bet še, pagalmā - notiek dažādas darbības. Redzu ieeju, dodos iekšā. Tur atrodu visnotaļ masīvu tvaika kolektoru, kas izvietots virs virtuves plītij līdzīga veidojuma. Tikai nu, šajā gadījumā tā plīts bijusi salietojusies kārtīgu steroīdu devu. Turpat arī mētājās iespaidīgs malkas cērtamais bluķītis. Tāds, uz kura varētu mierīgi, piemēram, suņa iekšas šķetināt. Fotografējot pamanu, ka kalšana izbeigusies. Aizdomīgs klusums iestājies. Nodomāju - varbūt dzirdēja mani un nodomāja, ka esmu apsargs, tāpēc aizlaidās?
Bet nu, iestājies klusums un nu ir īstā reize izlīst gaišajā plašumā un ielīst vēl vienā neskatītajā daļā. trešajā no četrām. Tiklīdz ieeju tur, dzirdu skaļu blīkšķi virs galvas. Ahā, ķieģeļu darbinieks atrodas stāvu augstāk! Vēsu prātu aplūkoju stāvu, kurā esmu - viss tīrs, sakopts. Gandrīz kā Kokvilnā! Interesanti. Taču, tā kā te īsti nav, ko redzēt un augstāk iet nevar, jādodas uz pēdējo galu. 4/4.
Eju ārā un dzirdu jaunu skaņas kokteiļa elementu - motorzāģis. Tepat, metrus 40 tālāk. Pabāžu galvu - apmēram tik tālu arī stāv balts busiņš. Aiz tā kāds ar motorzāģi veic zināma rakstura darbības. Bruses smalcina droši vien. Jautājums - malkai vai teritorijas sakopšanas darbu ietvaros. Vai varbūt abi reizē? Kāpēc gan lai cilvēkam, kas še strādā, mājās nebūtu malkas apkure? Tātad, jauns notikumu pavērsiens - pēc apmēriem spriežot, teritorijā notiek legāla saimnieciskā darbība, taču neapskatītā daļa atrodas tur, metrus 20 uz priekšu un, lai tur tiktu, šie 20m jāšķērso esot redzamam kā uz delnas. Bet uhh, kā gan es tur gribu aizčāpot, nofočēt to kartona kastes efektu un interesantos oldskūl logus! Lai to dabūtu gatavu, izdomāju pavērot viņa aktivitātes un ievēroju strādnieka kustību paternu:
1) galva noliekta uz leju, intensīvāk skan motorzāģis (~6s);
2) aizgriežas no manis pretējā virzienā, lai noliktu zāģi vai nozāģēto gabalu (~2s);
3) pagriežas manā virzienā, lai noliktu ko citu - dažreiz paceļ galvu tā, ka noteikti vajadzētu viņam pamanīt kustību vai kontrastējošu stāvu tālumā.
Šo ciklu viņš atkārto no jau piekto reizi. Ilgāk nolēmu negaidīt - beigsies bruse, un šis mainīs paternu! Tāpēc sagaidu viņa paterna sākumpunktu jeb savu 8s ilgo neredzamības logu un sekmīgi izmantoju to. Jū, te ir interesanti. Daži kadri top ar 50mm stiklu, daži ar 80-200, zūmojot uz ~150mm. Garšīgi.
Pēc pusstundas mana pirmā objekta apskate ir noslēgusies, laiks doties prom. Taču izeja, par kuru ierados pagalmā, ir tiešā busiņstrādnieka redzamības un zonā, kā arī jāšķērso aiz muguras esošā otrā stāva kalēja potenciālais redzesloks. Bet ko gan padarīsi. pohujistiskais nihil joprojām aktīvi sintezē pohujhormonu un dodos loga virzienā - mazāka iespēja nopaļīties. Un voila, pēc minūtes esmu pie iekļūšanas punkta un neviens neskrien pakaļ, neviens nerājās. Pārvaru pēdējo likuma sētu un esmu legālajā pusē. Metrus 20 pa labi savu dienišķo smēķi piešķiļ kāds strādnieks. Saskatāmies, kamēr es pakoju savu kameru somā. Goda vārds kā MGS IRL.
Incidents ar Ostas policiju
Pamanu, ka tālumā tur kravas vilciens braukā... Ierodos līdz vietai, kur beidzas iela un sākas muitas zona. Visnotaļ kolosāls skats - žogs vaļā un aiz tā spīd termināļa gaismiņas, kas kontrastē ar vieglo krēslu. Vilcieniņš pabrauc garām, un aiz tā iet strādnieks. Viņš pēc mirkļiem n informē mašīnistu, ka var stāties. Vilciens to dabū gatavu pēc metriem 20 - pa to laiku strādnieks pārmij sliedes. Šī ir mana izdevība nofočēt visnotaļ stalkerīgu skatu - izvelku statīva trīs kājas, uzskrūvēju kameru, lieku virsū izvēlēto 50mm stiklu un vilciens uzsāk atpakaļkustību. Strādnieks pieķeras vienam no vagoniem, slīpi sāniski turēdamies ar vienu roku - gluži kā filmās. Veicu pēdējos uzstādīšanas darbus un tūlīt uzvilkšu filmiņu... Redzu - pretim nāk policists...
Izturējos mierīgi, nosvērti, vēsi (pohujdziedzer, WTF(?)). Parunājāmies par lietām. Norādīju un vaicāju, ka es vēl taču neesmu muitas zonā, līdz ar to, vai var uzskatīt, ka es pārkāpju netālu esošo piktogrammu, kas norāda, ka muitas zonā aizliegts fotografēt? Viņaprāt, jā - uz muitas zonas pusi i ne pavērst objektīva aci. Jūtu sviesta garšu smadzenēs, taču nu - strīdēties būtu bezjēdzīgi, jo to protokolā ierakstītu kā pretošanos arestam vai tamlīdzīgi. Policists kā cilvēks gan izrādījās foršs - pasmējāmies par to, ka pretējā virzienā to vilcienu es varētu fočēt, kamēr apnīk, taču muitas virzienā gan ne. Taču, saskaņā ar instrukciju, Gailim esot jāsauc ekipāža sastādīt aktu - beigu galā viņš nevarot pārliecināties, vai ko paspēju nofočēt. Filmas kadru ekrānā nerāda. Izvelk šis mobilo un pazvana priekšniecībai, krieviski informē par situāciju un piebilst, ka neizskatās, ka es būtu neautorizēts preses pārstāvis un esmu foršs komunikācijā. Pēc minūtēm divām mūsu visnotaļ tīkamo (nopietni) sarunu pārtrauc ekipāža un Gailis dodas prom.
Džipiņš ar diviem mentčaļiem līdz 30. Manā vecumā. Šie prasa - vai man tiešām nav līdzi dokumenta. Varbūt studenta apliecība? Te nu man skaidrs, ka notur mani par ~20 gadu vecu : D Saku, ka nav gan. Runājamies un pēc faktu noskaidrošanas šie savā starpā nočukst - Gailis gan sabijies bija - te taču nekā nav! Vārds pa vārdam un nonāku līdz faktu konstatējošā aktā trim (burtiski) atvēlētajām rindām paskaidrojumam. Tur ierakstu: „Es, Tāds un Tāds, ejot pa ielu redzēju kravas vilcienu braukājam. Nolēmu tuvoties un nofotografēt to savai amatiera kolekcijai, bet ieradās Ostas policija un man to aizliedza”. Uzliku datumu, parakstu un pēdējie abu poliču vārdi: „Tā kā nepretojies un neizrādi īpašu vēlmi turpināt fotografēt, izteiksim tikai brīdinājumu!” Atvadoties prasīju - tātad, lai es no attāluma fočētu muitas teritoriju, man jāsaskaņo? - Jā, ar Brīvostas priekšniecību. Tad nu atvadījāmies un devos prom.
Ā, jā - kamēr noskaidrojām faktus, ieminējos - no satelīta taču viss forši safočēts! Uz ko šie tikai noplātīja rokas. Prasīju arī kur tad ir rakstīts, ka nevar muitas zonu fočēt no ārpuses - šie minēja Muitas likumu. Čekoju tur un tur „foto” neeksistē vispār. Tā ka ej nu saproti. Izskatās, ka šis starpgadījums traktējams kā interesanta Ostas policijas patvaļa. Taču es ļaunu prātu neturu. Man bija interesanti un pat patīkami. Ā, vēl pieminēšu - mājās nočekoju, ka tajā vietā Google ir uztaisījusi smuku 360 grādu Street View panorāmu, xexe
___________
Rakstot šo, rodas secinājums, ka šis pohujdziedzeris darbojas šādu iemeslu dēļ:
1) Nav, no kā baidīties, skatoties iz legālā viedokļa - neveicu krimināli vai administratīvi sodāmas darbības;
2) Menti, apsargi un citas aizdzīt autorizētās personas arī ir tikai cilvēki, kas pilda savus un ne tik savus amata pienākumus. Jebkuram cilvēkam noklusētā pieeja problēmsituācijas risināšanā vispirms ir mierīga, racionāla apstākļu noskaidrošana. Ja vien darīšana nav ar atsaldeni;
3) Ja tur trokšņo nesankcionētas personas, visticamāk, ka šie arī ievēros tādu pat distanci un bijību kā es - netraucēju viņiem, viņi netraucē man. Ja vien nav darīšana ar atsaldeņiem, bet tā ir gadījies tikai divas reizes no desmit - Dzemdē, kur kāds slāvu izcelsmes neandertālis uz gadiem 40 brutāli draudēja un citādi neandertāliski uzvedās, sazinoties ar augstāk esošo brigadieri or smth (diez ko viņi TĀDU tur darīja), kā arī vienā sanatorijā, kuras kaimiņi (tērpušies nosmulētā vaifbīterī un ar suni) divas reizes uzdevušies par Krievijas Federācijas vēstniekiem, uzdodot sanatoriju, kas atrodas uz LR piederošas zemes, par Krievijas Federācijas īpašumu - tas nekas, ka blakus uzraksts „Pārdod”. Te nu jums arī atsaldeņi - reta parādība, bet gadās. Un sliktākais, kas abos gadījumos noticis - teritorijas atstāšana ar bubu-bebe garīgo.
Tātad pohujdziedzera darbība būtība ir visnotaļ racionāla: neriskēt ar izvairīšanos un bēgšanu tad, kad tas nav nepieciešams, jo, piemēram, bēgšana no apsardzes vai mentiem, kad šie jūs ieraudzījuši, izsauks vēl lielākas (šajā gadījumā čista nepamatotas) aizdomas un tad paskaidrot un pierādīt savu rīcību būs DAUDZ grūtāk. Tāpēc: Keep calm and hold your ground.
Un te nu es esmu - sāku ar domu, ka man taču nav, ko uzrakstīt par šo. Bet nu, pilnas 4, lapas teksta... 1779 vārdi.