Sūrreālisms - Post a comment

Braukājoties ar velo darba meklējumos, ieklīdu kādā bijušā industriālajā teritorijā, kura reiz ir nesusi LPSR vārdu visā savienībā, bet tagad ir sadrumstalota vairākos īpašumos, kas izīrēti dažādiem uzņēmējiem – kā jau vienmēr šādos gadījumos tas ir. Lūk, ieklīdu ar divriteni aiz vārtiem un ripoju cauri – visapkārt notiek saimnieciskās darbības. Ziedu vairumtirdzniecības bāze, PVC cauruļu uzņēmums un pat muitas zona tālākajā nostūrī. Aiz biezās angāru un koku masas slēpjas citi sīkāki uzņēmumi, kas ir ārpus šīs teritorijas, šķiet. Pārliecināties nevēlējos, jo tad nāktos paviesoties muitas zonā, kuras perimetru skaisti dekorē baltas videonovērošanas kameras. Attiecos no šāda piedāvājuma un devos pa to pašu ceļu klusiņām braukt atpakaļ, kad ieraudzīju ko sirdi zemapziņu sildošu. Proti, zem masīvā mākslīgā(?) kalna/uzbēruma, kas šķietami nevainīgi norobežo dažādas teritorijas un kalpo par ticamu ģeogrāfisko reljefu, ir betona sienām klāts padziļinājums, kas ved tieši kalnā. Sabremzēju, smaidu! Iebraucu padziļinājumā un patīkami apstulbstu – ceļu aptur masīvas triecienizturīgas metāla durvis. Ar vārdu „masīvs” es nedomāju ko tik graciozi gigantisku kā lidostu angāru durvis, bet ko mazāku. Ko tādu, kas, vadoties pēc atmiņas, pazemo šīs hermētiski noslēdzamās, sprādziendrošās durvis kādā citā civilajā aizsargbūvē (kuras uzdevums bija nodrošināt vienas strādnieku maiņas izdzīvošanu uzbrukuma gadījumā, lai rūpnīca varētu turpināt darbību – tas attiecas uz visām PSRS laiku industriālajās teritorijās esošajām patvertnēm). Ja salīdzinātās hermētiskās durvis varētu kalpot par masīvas bēdzēju masas ātrspējīgu uzņemšanas kloāku, tad šīs, pakalnā esošās, var uzņemt kādu kravas mašīnu. Bez īpašām problēmām. Vēl kāda atšķirība – salīdzinātās hermes sāņus reiz vilka elektromotors. Taču šīs durvis karājās masīvās eņģēs. Lai nu kā – viens ir skaidrs, šīs masīvas hermes kustināt ar roku būtu, maigi sarkastiski izsakoties, naivi un izcili debīli. Turklāt tās nerotā nekāda veida rokturi. Nopūtos un braucu atpakaļ, kad ieraudzīju relatīvi blakus esošu līdzīgu padziļinājumu. Iegriezu saulē mirdzošo velo šajā plašajā caurumā. „Убежище No. 641” un „Двери но. 2” – sarkaniem burtiem veidotie uzraksti skaisti lūp nost no plastmasas klātās fluorescentās lampas pie gala sienas – virs divām hermēm. Cilvēkiem paredzētas durvis, izvietotas labajā un kreisajā ieejas pusē. Pie labās sienas atrodas aprūsējusi informatīvā plāksne, kas nolupuši-saraustītā krievu valodā vēsta patvertnes lietošanas noteikumus un to, kur ir meklējama atslēga. Iedomājos objekta plašumu, kura skatu cenzē šie trīs metāla izstrādājumi. Wow. Ar šo apjausmu aug ne tikai sirdspukstu frekvence, bet arī apbrīna un vēlme iekļūt.
Tajā pat laikā aktīvi rosās adrenalīnu sintezējošais dziedzeris. Beigu galā esmu apsargātā teritorijā spilgti gaišas dienas laikā, apmēram 13.50 un manu rosīšanos ap durvju svirām, iespējams, vēro kāda ne visai akla videonovērošanas kamera, kas manis atstarotos gaismas starus varētu uztvert un reproducēt apsarga kamerā, kurš manas aktivitātes varētu interpretēt kā noziedzīgu darbību, kas uz karstām pēdām ir apturama... Pārdroši? Varbūt. Nē, droši vien. Risks ir augsts. Rosos tālāk, taču ciemiņu pie manis nav. Rosīšanās laikā konstatēju, ka vienas no durvīm nav hermētiski noslēgtas un tās it kā būtu lietojamas, ja vien tās pie mātes miesām neturētu pieklājīga piekaramā atslēga ar pusapļa atslēgas caurumu. Pa spraugu ir saožama patvertnes smarža. Rrrrr. Pa kreisi esošās durvis ir aprūsējušākas un to atdarīšanas sviras nav izkustināmas. Piekaramā atslēga šeit nav uzdevumu augstumos. Augstumus likvidējusi vardarbīgā kārtā aplauzts iekāršanas caurums. Lūzuma vieta ir aprūsējusi. Tātad, seni notikumi. Nedaudz augstāk ir vēl caurumu pāris, kurus caurvij nieka stieples. Viena no tām tur finiera plāksnīti ar uzrakstu. „21”, ja nemaldos. Otra ir no elektriskā metināšanas aparāta aizgūta metināšanas stieple, no kuras palicis vien skelets, - miesiņa vien galos. Rodas iespaids, ka šīs durvis no brīves norobežo vien šīs divas nieka stieples. To konstatējis, devos prom. Beigu galā – nevienas no durvīm nav atveramas. Prom uz nenoteiktu laiku. Nākas atzīt – indīd objekti dažādos diennakts laikos ved dažādas dzīves. Dienas laikā varēju tur knakstīties zem kameras acs, bet naktī kas tāds noteikti neietu cauri – fiksi no nez kurienes uzrastos cilvēks apsarga formā, ar apsarga tiesībām.

Reiz bija 2011. gadā kāda burvīga jūnija diena. Biju uz velo un devos uz norunātajām darba pārrunām. Iebraucot teritorijā, ievēroju, ka pie iebrauktuves kontrolpunkta (aktīva sargu posteņa) skaisti saulītē gozējas visnotaļ respektējama izmēra un izskata ventilācijas šahtas! Betona „sēnes”, skaisti izaugušas blakus viena otrai. Starp tām ir soliņi – smēķētāju un atpūtnieku stūrītis.. Pa kreisi no šīs burvības ir sīka būve. Ieeja, droši vien. Braucot tālāk teritorijā, pamanu, ka metrus 30 pa labi pie daudzstāvu ēkas gozējas vēl viena sēnīte. Gardi jo garda, jo uzskatāmi vieš pazemes būves apjomus. Tīri respektējami, iedomājos. Ripoju šīm burvībām garām ar nu jau radušos domu par to, ka man noteikti ir jāiekļūst šajā pazemes būvē, ja jau nesenais mēģinājums ar 641. nebija sekmējies. Man noteikti ir jāpiekļūst pie šo sēņu gardajām saknēm, kas skaisti stiepjas zem pelēkā asfalta seguma. Vadoties pēc ožas, nekļūdīgi sasniedzu galamērķi – parunājos ar šefu un piekritu tūdaļ pat sākt darbu, lai nočekotu to, vai man rokas aug no pareizās vietas.... Kā vēlāk izrādījās, šī diena bija vēl jo burvīgāka, jo nu es biju pieņemts darbā, kurš atrodas teritorijā, kuras ieeju skaisti dekorē šie divi urbānā meža augļi – „sēnes”!

Laika gaitā nostiprinās doma un materializēja stratēģija/rīcības plāns:
a) objekts ir paliels un sen nav būts pazemē. Gribu! Ļoti! Kā iekļūt? Interesantā manierē (nelegāli), vai mazāk stimulējošākā (legālā)?
b) teritorija tiek sargāta un ieeja ir zem nesnaudošu sargu deguna. Ne tik burtiski kā VEF gadījumā, bet tomēr;
c) punkts „b” liecina, ka cerēt uz nelegālo iekļūšanu ir stulbi;
d) rodas fiksā doma: es tagad te strādāju, braukāju ar velo gar/zem barjeras – mani noteikti, ka pamanīs, jo daudzi velobraucēji šeit nav. Kādi 3-5 varbūt;
e) tātad, viss, ko man atliek darīt, ir pacietīgi demonstrēt sevi – to, ka šeit strādāju. Demonstrēt var ne tikai ar „d” punkta palīdzību, bet arī ar ko personiskāku, proti, sveicināšanos. To sāku piekopt pēc kāda mēneša.

Lēns – varbūt agonizējoši lēndarbīgs plāns, taču man šķita, ka tam ir jānes produktīvus augļus. Esmu nu jau tur nostrādājis pusi no pārbaudes laika un šodien nolēmu, ka ir pienācis laiks spert soli. Piebraucu pie apsarga un apvaicājos par to, vai nebūtu iespējams iekļūt patvertnē, jo man, redziet, ir tāds hobijs un ne vienā vien patvertnē ir sabūts. Šķiet, ka apsargs mani nesaprata. Tūdaļ jau šķita, ka viņš veltīs man neizpratnes un patvertnes nezināšanas vai slēpšanas skatienu, kuru papildinās ar attiecīgu nolieguma verbālo vēstījumu. Novērojis šo ķermeņa valodas zīmi, steidzos piemetināt, ka teritorijā ir atrodamas ventilācijas šahtas, kuras ir raksturīgas patvertnēm. Šis, šķiet, viņu pārliecināja – teica, ka droši vien esot jārunā ar priekšnieku. Sarunas sniedza taustāmu rezultātu: lapiņa ar priekšnieka vārdu un telefona Nr. Pateicos un devos dienišķajā darba dienas pusdienu pārtraukumā. Atgriežoties pēc tā un iebraucot teritorijā, apstājos un veicu zvanu.
- Labdien, vēlējos pajautāt par iespēju iekļūt patvertnē. Klusums. Esmu no Post-apo jaundibināmās biedrības – mēs pētām PSRS atstāto Civilās aizsardzības mantojumu: aprīkojumu un patvertnes, un veidojam Civilās aizsardzības muzeju. Redzu, ka teritorijā ir ventilācijas šahtas. Strādāju tepat „Vāverītē” (nosaukums mainīts, lol) un vēlējos paskatīties patvertni.
- Šodien neesmu uz vietas, rīt būšu. Tad arī varētu apskatīt.
- Skaidrs. Apsargiem patvertnes atslēgu nav, vai ne?
- Nē, nav, ir tikai man.
- Tad rīt varētu. Es jums zvanīšu vai kā, lai sarunātu laiku.
- Zvaniet man no rīta, būšu uz vietas.
- Labi, paldies, tad līdz rītdienas zvanam!

Ar šo beidzu produktīvo sarunu un stūrēju velo tālāk – iekšā darba ēkā. Mans darbagalds ir tumšs un pamests. Mazliet tīkama aina. Joprojām nav materiāla. Līdz ar to arī citviet nav ko piestrādāt, droši vien. Līdz ar to piezvanu kolēģim, uzzinu, ka viņš jau ir prom. Nolēmu darīt to pašu un jau pēc minūtēm 5 esmu uz riteņiem – dodos vēlreiz gar sēnēm, ārā no teritorijas. Lejā pa kalnu un griežu stūri darba teritorijai blakus esošās industriālās teritorijas virzienā. Apkārt notiek aktīva saimnieciskā darbība – Ziedu bāze un PVC... Hehe. Ēku rotā mobilā telefona numuri – domāju piezvanīt, taču domu atmetu, jo patvertne noteikti nav izīrējamā stāvoklī, līdz ar to izīrējošajai firmai gar to noteikti, ka nav nekādas daļas.

Nopētīju vēlreiz visas trīs durvis. Pakavējos pie šīm mīļajām cenzorēm, veicu nelielas iekļūšanai raksturīgas darbības. Bez rezultātiem. Lai gan izdevās izkustināt piedrāzto piedrātēto hermju sviras, taču durvis nepadevās. Procesa laikā no augšējās labās sviras kustināšanas iekšpusē atskanēja koka nokrišanas skaņa. Tātad, aizdarīts ar kokmateriāliem. Patiesību sakot, izkustināju visas sviras, kas īsti nelīdzēja: durvis nepadevās pat tad, kad visas sviras bija uz „otkrito” pozīciju un bija nokritusi koka barjera iekšpusē. Atliek pieņemt: a) koka barjera dekorē arī apakšējo labējo sviru (tā grūti kustināma); b) durvis ir ne tikai aizbultētas pa sentēvu metodei, bet arī vai nu aizmetinātas, vai arī tik ļoti ierūsējušas, ka pakustināt tās pat pa milimetru neizdevās. Verdikts: nav atveramas. Uzsākot atceļu, pamanīju, ka augstāk kalnā gozējas mazā rezerves izeja. Statusu nenoskaidroju, jo atkārtoti pamanīju no muitas zonas perimetra kādu nelabu skatienu. Kameras skatiens, kas pavērsts pret ieeju muitas zonā. Pēc būtības kamerām vajadzētu interesēt tikai muitas zona un tās drošība. Taču, šī pieņēmuma racionalitātes apzināšanās neizslēdza domu par to, ka apsargs varētu interesēties par jebko citu, kas no monitorā redzētā šim šķistu ne tik likumīgs. Kamera redz tikai ieeju pašos ieejas tuneļos, hermes neredz. Un tomēr. Respekts pret šo drošības ierīci.
Lai nu kā, turpināju skatienu augšup, domājot. Skatiens atdūrās pret pazīstama betona žoga nepazīstamo otro pusi. Kā arī pret angāru aprisēm – mana darba teritorija! Pie velna! Prātā sēdvietu ieņem ilustrators, kas veido skices, lipinot kopā šādas detaļas: 1) milzīgas hermes; 2) mazas hermes blakus – tādā pat tunelī, kas paredzēts cilvēkiem; 3) kalns, kura nogāzē ir šīs trīs hermes; 4) kalns, kura augšpusi norobežo žogs, aiz kura ir saskatāmi manā darba teritorijā esošie angāri; 5) sēnes, kuras aug pie darba teritorijas sargposteņa; 6) sēne, kas atrodas pie daudzstāvu ēkas nogāzes pusē; 7) baumas par šī (potenciālā) objekta potenciāli grandiozo izmēru.

Elementi tiek savietoti šādā ilustrācijā: darīšana te ir ar vai nu vienu, vai divām patvertnēm. Vienu no tām dekorē viena masīva un divas normāla izmēra hermes. Sēņu augšanas virziens mazliet naivi norāda uz to, ka abas patvertnes ir cieši viena otrai blakus. Varbūt ne tik cieši? Beigu galā vertikālie līmeņi ir diezgan atšķirīgi. Atšķirīgi par kādiem metriem 10-20. Uz aci. Un tomēr – vai būtu jēga būvēt divas atsevišķas patvertnes un izvietot tās relatīvi tik blakus (domājot vertikālo virzienu)? Un kāpēc tik masīvas durvis tur lejā? Vai mazai vai pat vidēja izmēra patvertnei tādas būtu racionāli pamatojamas? Nē! It kā nebūtu. Aiz lielajām durvīm ir jābūt lielai patvertnei. To tā kā priekšā saka loģiskā domāšana un maza, nu vairs ne tik naiva cerība. Rodas jautājums: vai tiešām šīs abas patvertnes nav unificētas un skatāmas kā viena LIELA PATVERTNE? Beigu galā minēto sēņu saknes varētu mierīgi stiepties zemē dziļāk, nekā ierasts. Beigu galā – kāpēc gan ne? Kas tad to tām var liegt? Jā, pie velna, kas tad to tām var liegt? Nekas! Wishful thinking? Un nekas vairāk? Varbūt. Un tomēr?! Meh, pārāk daudz zinātkāres un gaidāmā legālā bradājuma jautājumu. Nedaudz misticisma un apbrīnas. Sajūtas, ka esmu. Bradāju, tātad esmu. Dzīvs. Un rīt būšu vēl dzīvāks. Tad arī turpināšu aprakstu, atbildot uz šiem jautājumiem.



No rīta, ierodoties darbā, veicu zvanu kontaktpersonai. Tajā pat laikā virs rezerves ieejas pamanīju nosegtu gaisa trauksmes sirēnu. Smaidīju. Kāds pacēla klausuli un atlika vien gaidīt ierašanos. Nonācu pie sarunas ar vietnieku. Runājām visu to pašu, ko telefoniski ar vakardienas telefonpersonu. Runātājs informēja, ka pats savulaik ir veidojis patvertnes plānu un sniedzis to VUGD CA daļai zināšanai. Un, ka inventāru (gāzmaskas un respiratorus) joprojām izmanto saimnieciskām vajadzībām. Informēja, ka arī pretējā galā ir gaisa trauksmes sirēna. Saruna turpinājās un tā veda pie pārsteidzīga mana secinājuma, ka iekšā netikšu. Atslēga esot pie saimnieka, kuram tagad atvaļinājums. Taču atslēgu tomēr viņam izdevās uzrakt. Pārsteidzoši īsā laikā. No darbiniekiem, pieņemu. Atstāju velo ārpusē un devāmies iekšā. Nojautu, ka šis būs nevis bradājums, bet gan eskortētas "ātrās kājas" jeb caureja, jeb patvertnes caurskriešana, nekur īsti neaizķeroties.
Ar katru nākamo soli lejup kļūst arvien vēsāks, līdz esam tikai ~4m zem zemes un skatam paveras tunelis ar hermētiskajām durvīm. Tiek ieslēgts elektriskais apgaismojums ar "rubiļņika" palīdzību pie hermēm. Ārpusē. Aiz tām - siltas gaismas izgaismota centrālā telpa, no kuras atzarojas dažādas durvis uz dažādas nozīmes telpām. Pārītis hermētisko uz nule kā izmantoto galveno ieeju/izeju aiz muguras. Koka durvis uz tualeti (pretim ieejai/kādu pusotru metru augstāk pa turpat esošajām betona tualetes kāpnēm). Ieejas pusē, otrā galā - koka durvis, kas ved uz koka paneļiem apšūtu, drūpoša brūnā linoleja izklātu, citēju, "štābu", kurā bija daži teritorijas plāni pie sienas. Vienā no tiem ieskicēta patvertne, kura noteikti nedraudzējas ar to lielo, ko biju naivi cerējis. Tualetes galā vēl ir hermes uz mazu ventilācijas telpu. Tajā ir ventilācijas sūknis un labi ja trīs filtri. Šajā pusē ir vēl kādas durvis uz kādu mazu telpu, bet tur mani neved. Ir vēl viens pārītis hermētisko durvju šajā pusē - diagonāli pretim ieejai: rezerves ieejas/izejas tunelim, kurš noslēdzas pie sargu posteņa - virszemes būdiņā, uz kuras jumta ir vecā elektriskā trauksmes sirēna. Dīzeļtelpu ar motoru un ģeneratoru patvertnē nemanu. Un tas arī nebūtu tā kā tik ļoti nepieciešami šai vidējā izmēra patvertnei. Pēc piecām minūtēm esam jau ārā. Steidzīgi. Nez kāpēc.
Vietnieks norāda, ka, kā jau redzams, patvērums ir normālā stāvoklī - tīrs, normāli pieejams, normālas durvis, visnotaļ apsargāta un ir gaisa trauksme, kas darbināma gan automātiski, gan ar roku. Par filtru stāvokli viņš nezina. Noteikti, ka nav mainīti, nodomāju. Un nav arī nekāda inventāra (ja ir, tad kastes ir saliktas tajā neredzētajā telpā) un rezervju šeit. Neba es to gaidīju. Neesmu tik brīnišķīgs daunis. To minu vienkārši tāpēc, lai ilustrētu, ka patvērums tomēr nav lietošanas gatavībā. Preses nama patvertne bija daudz tehniski gatavāka. Lai nu kā, kā korķis drīz esmu ārā.
Atvadoties, vīrietis noprasa vēlreiz par to, no kuras vietas man aug interese. Saku, ka esmu no jaundibināmās apvienības/biedrības post-apo.lv, kura veic PSRS atstātā CA mantojuma apzināšanu un izpēti. Piekrītu viņa apgalvojumam, ka oficiāli pašlaik neesam, bet topam. Minu vēl par muzeju un tā gatavības stadiju un to, ka pašlaik esošās Andrejostas telpas kļūst par mazu - šādi veicot mazu norādi uz to, ka šīs pasausās un apsargātās telpas varētu interesēt vairāk... Tad man esot jārunā ar saimnieku, viņš norādīja. Pie tā arī paliekam un dodos tālāk beidzot uz darbu, kavēdams 45minūtes. Atklāju, ka šai kavēšanai nav nekādu seku. Toties ir citādas sekas. Mutē ir tāda kā skāba īsās caurejas garša. Pirmkārt jau skādē sprints, otrkārt - ir skaidrs, ka šeit tomēr ir divu patvertņu jautājums, nevis vienas lielas. Treškārt - nemaz nedomāju prasīt atļauju fotografēt. Šķita neadekvāti ko tādu prasīt, ja kavēju darbu un tieku ātri rauts cauri pazemes būvei. Tātad, fotogrāfiju nav. No otras puses - 2in1 ir dematerializējies par vienkāršu „2 atsevišķas”. Viena patvertne ir caurskrieta, atliek kaut kādā manierē tikt galā ar otru. Lielo durvju īpašnieci kalna pakaļā. Jāapbruņojas tikai ar pareizo pieeju un jāmēģina vēl nedroši zīmēties kameru redzeslokā. To jāmēģina šovakar. Divatā ar savu dāmu. Pārdroši? Varbūt varbūt. No otras puses: kas muitas zonai būtu darāms iekš tās teritorijā neesošu, neizmantotu pazemes būvi? It kā nekas. It kā nekas. Droši vien, ka pēc pazušanas betonētajā padziļinājumā būs jāuztaisa aizsegs no turpat esošajiem izejmateriāliem: apzīmēta preskartona un ugunsdzēsības materiālu skapja žogotajām durvīm. Aiz aizsega tad arī varētu ņemties un tam vajadzētu iet cauri, ja vien kameras vērotājs nenāktu painteresēties par šeit notiekošo un par mistisko pāra + divu velosipēdu pazušanu no zemes virsmas. Aizdurvijā (cerams). Tad jau to uz vakara pusi. Lai visuvarenais Hermejs ir man labvēlīgs! Patiesību sakot, ja uz hermēm būtu kādas apsardzes firmas uzlīme, mēģinātu parunāt ieeju. Bet uzlīmes nav. Tātad...?!
Tikmēr darbā jāpaklausās audiogrāmata. Dean Koontz "Strangers", kurā figurē masīva, pašpietiekama pazemes militārā būve, kurā tiek glabāts noslēpums, kas saistīts ar cilvēka prāta un atmiņu manipulācijām. Vismaz tāds ir priekšstats par to, kad grāmata ir izskanējusi līdz ~pusei. Azraela bloks. Laba grāmata!





Šoreiz jau divatā ar savu meiteni. Pievedu parādīt lielās durvis un tad mazās. Mēģināju vēl paraustīt sviras – ja nu šodien vairāk spēka? Un tad ieradās krieviski runājošs apsargs. Painteresējās par to, ko darām. Izklāstīju veco, patieso pantiņu un viņš mūs nozīmēja pie operatora. Braucām norādītajā virzienā un caur vienu adresāta kļūdu tikām pie īstā runātāja. Cilvēks, kas sēž pie kamerām, iedeva telefona Nr. Zvanīju un tur atklājās, ka jau pirms gadiem 2 it kā mēs tur jau esot bijuši. Mēs? Jau bijuši? Nekādā gadījumā! Nācās skaidrot, ka Latvijā pēdējā laikā ir aktīva UE kustība un ka tie nevarējām būt mēs, post-apo.lv, jo mums tādas informācijas nav. Taču telefonsarunas biedrs norādīja, ka arī bijuši divi - puisis un meitene. Fotografējuši un teikuši, ka muzejam! Muzejam?! Pie velna, muzeju taču tikai mēs kustinām muzeja ideju kaut cik reāli taustāmā veidolā. Ideja vēl bija diggers.lv. Eu, kolēģi Dinamīt?
Negribēja mūs laist, jo it kā jau vienreiz esam bijuši. Un neizdevās man viņam ieskaidrot to, ka tie nevarējām būt mēs un ka savāktais materiāls tiktu veidots kā muzeja eksponāts. Beigu galā vienojāmies par to, ka rakstām oficiālu iesniegumu no biedrības, kur minam interesi un mērķi. Tad direktors skatīšoties citādi.
Vēl viens no nelaišanas argumentiem bija tas, ka pēc tiem diviem nākuši visādi durvju lauzēji un viņiem šādas sekas neesot vajadzīgas. Saprotami. Tad nu, paliekam pašlaik pie iesnieguma varianta. Laiks reģistrēties, lai muzeju bīdītu nopietni, nevis grābstītu pa gaisu "hobija" līmenī kā mūsu ļoti labi zināmie un (dez/neinformētie) un (dez/ne)informējošie kolēģi grauzti.lv.

Stāsta morāle: uzņēmēji ir gatavi sargāt un nerādīt pat pamestus un nevienam viņu mērķim nederīgus objektus pat augoša muzeja dēļ. Vai arī: uzņēmēji vienkārši ir tik ļoti pieraduši pie birokrātiskas jautājumu risināšanas, ka citu komunikāciju vairs neuztver nopietni.




Dažas dienas agrāk, Jūrmalas apciemošanas ietvaros, mēģinājām iekļūt arī VSCPF patvertnē, kas ir viens no retajiem izdzīvotājiem visaptverošajā objekta nojaukšanas procesā. „Gids” veda mūs uz interesantāko durvju pusi līdz mūsu progresu apturēja attāla signalizācijas skaņa. No sākuma domājām, ka tas nav mūsu darbības rezultāts, taču, apskatot fasādi, ieraudzījām, ka siena ir mutējusies – pie durvīm tai ir uzauguši divi vai vairāki kustību/perimetra sensori, kuri darbojās pat šajā agrajā stundā. Agrāk to tur neesot bijis, tāpēc sanāca aktivizēt signalizāciju un atkāpties no notikuma vietas. It kā varēja izmantot ķēķa ieeju, taču neriskējām tūdaļ sturmēt citu galu. Tad jau apsargs uzvilksies ne pa jokam. Rezultāts: pastaiga pa drupām un došanās prom bez patvertnes apskates.




Tad nu tā: tēma turpināsies vai neturpināsies - atkarīgs no potenciālā iesnieguma rezultāta.
Tieši tamdēļ iesniegumu rakstīšanu vai zvanīšanu apstāju kā pēdējo risinājumu, jo jātērē laiks, nauda, cerība un nervi, cenšoties kādam iestāstīt, ka telpas interesē kā telpas, neatkarīgi no to stāvokļa un tā, vai tajās kas ir, vai nav. Nav produktīvi ar iztēles trūkumu apveltītiem cilvēkiem mēģināt skaidrot UE jēdzienu un to, kas pie velna var interesēt pamestā un tukšā vietā. Tā teikt, nogurdinoša un visbiežāk klaji nerezultatīva nodarbe, kas bieži vien rada nevajadzīgus piespiedu gidus vai vienkāršu un efektīvu liegumu.
Taču man interesē bradāt un ir aptuveni vienalga kā tiek pie šīs darbības. Galvenais, ka tieku. Nav produktīvi cilvēkam ņemt un mēģināt ieskaidrot kaut ko tam svešu, 5min laikā iepazīstināt ar to un atspoguļot nodarbes skaistumu un absolūto nekaitīgumu nevajadzīgam, pamestam nekustamajam īpašumam. Laikam jāstaipa līdzi bildes, kuras parādīt kā papildus argumentāciju.
Bet pagaidām: čau un uz sadzirdēšanos!