Sūrreālisms - Porcelāna fabrika divos cēlienos

Urban Exploration – aktivitāšu kopums, kuru raksturo dažādas to piekopšanas starta metodes jeb tehnikas, proti: nelegāla iekļūšana jeb trespassing; legāla iekļūšana teritorijā jeb tūrisms; nelegāla ieiešana teritorijā, kas nav norobežota un kuru nesargā - jeb pastaiga parkā. Ir arī dažs labs ekstrēmāks paņēmiens, t.i., iekļūšana nakts laikā, lietojot lavīšanās un klusas uzvešanās ne visai ētiskos paņēmienu - citiem vārdiem, infiltrācija. Kamēr dažs labs lieto teju tikai tos, kas nesatur nekādu riska faktoru, es nesmādēju nevienu paņēmienu. Beigu galā svarīga ir pieredze, kura gūta objektā, izteikta gan fotogrāfijās gan to gūšanas sarežģītībā, u.tml. Šādā aspektā katra no šīm metodēm sniedz savējādu pieredzi! Šoreiz, biedri, par vienu no, manuprāt, interesantākajām metodēm, kas savu spiedzes dozu pastāvīgi ievada no paša starta līdz pat finišam: trespassing.

Sanāca online sarakste ar mākslinieciski orientētu cilvēku, kas ļoti vēlējās pabūt iekš porcelāna tieši dienas laikā. Gaisma tomēr ir tas, kas veido fotogrāfijas. Ja tās nav, nav arī foto. Sarunas laikā konstatēju, ka pats no savām 3 apmeklējuma reizēm ne reizi neesmu bijis dienas laikā, kas rezultēja iekš tā, ka nav nevienas fotogrāfijas, kas atspoguļotu ražotās produkcijas klāstu, jo, redzies, trespassing ietvaros zibspuldzi un spēcīgas lukturu gaismas nav veselīgi lietot – ilgas ekspozīcijas gan var veidot cik tik uziet. Sapratu arī to, ka neesmu tur bijis ar fotokameru tipu, kuru pamatā lietoju pēdējā laikā, proti, analogo filmu kameru. Pavisam analogo. Un manuālo. Elektronika vien tik, cik eksponometrs (vai nu Selēna, vai barošanas elementa darbināts).
Turklāt sen man kārojās īstenot vienu pašnospraustu uzdevumu ar retrospektīvu dabu. T.i., manā rīcībā ir diapozitīvi, kas saglabājušies no rūpnīcas darbības laikiem. Īsi pēc to pirmreizējās apskates nodomāju, ka bezgala izcili būtu mēģināt reproducēt šajos diapozitīvos redzamās vietas! Pagrūts uzdevums, kuru sarežģī ne tikai tas fakts, ka diapozitīvos redzamais objekta interjers ir pilnībā demontēts, bet arī fakts, ka objekta teritorijā atrodas ~20 ēkas, kuras ir vidēji trīs stāvus augstas. Tā nu nepacietīgā rindiņā sakrājās vairāki iemesli iet vēlreiz. Apskaidroju dāmai situāciju ar nelegālo iekļūšanu un sarunājām, ka pievienošos ar. Norunājām agru svētdienas rītu, cerot, ka neviena tad tur nebūs...


Diena #1
Ducina pērkons aiz loga, nedaudz zibeņo – šāda laikapstākļu situācija momentāni sagulēto ģīmi pārvērš smaidīgā saulītē un tās īpašnieku pievelk pie loga. “Sausais” zibens. Jebšu neviena lāse un teju skaidras debesis. Kaut kur tālumā ducina, taču šautras piecos no rīta ir arī saskatāmas no manas pozīcijas. Nedaudz apskumstu par faktu, ka pērkona negaiss nenotiek Rīgā, jo jau pasen ir vēlme ar analogo kameru bez jebkādiem gaismas palaidējiem noķert zibens šautru – un ja to vēl darītu no pamesta objekta teritorijas – cepuri nost! Drīz jau manā bradājumu somā ir ielikts i iepriekšējā vakarā eļļotais foto statīvs, i pats Olympus OM-1 fotoaparāts, i desmaizītes, i melna kafija termosā, kā arī konstantie bradājumsomas iemītnieki, t.i., lukturītis; virve, kas dekorēta ar zvejnieku mezgliem kāpšanas atvieglošanai; džemperis, ja nu uznāk drebulis; un polarizācijas filtrs. Tā jau vēl tur vieta ir respiratoram, taču šoreiz, zinot objekta specifikāciju, neņēmu to līdzi. Jo vienīgais, ko tur lielās devās var saelpoties, ir dažnedažādi ģipša, krīta, fajansa un porcelāna izcelsmes putekļi, kas nav nemaz tik briesmīgi, lai apgrūtinātu sevi šajā neizturamajā karstumā ar vēl vienu ekipējuma slāni uz sejas. Soma nokomplektēta – laiks iziet, satikties un braukt ar tramvaju...

Apsekojam perimetru un par labāko iekļūšanas risinājumu tiek atzīts vecais, labais ieejas punkts, kas maskēts aiz Latvenergo būves. Bet tur ir sava jaunā viltība, kas mani bezgala uzjautrināja. Viens no unikālajiem apsardzes trikiem – ja reiz apsardze nevar novaktēt katru, kas izmanto šo ieejas punktu, tad vismaz viņi var sasmērēt katru! Jebšu ir tā, ka katrs iepriekš utilizētais ieejas punkts nu ir skaisti dekorēts ar lietotām mehānismu smērvielām – biezu, dzeltenbrūnu eļļu, kas rokas daļēji pamet tikai pēc kārtīgas berzēšanas pret žoga mūri! Pasmejos par šo viltību, kas sevi cienošam UE aktīvistam nav nekāds neiešanas arguments, un dodos iekšā. No otrās žoga puses palīdzu iekļūt dāmai un operatīvi nozūdam tuvākajā ēkā, no kuras startējam ceļu uz citu ēku, caur kuru, savukārt, uz citu ēku, kamēr nokļūstam intereses galapunktā – porcelāna trauku formu izgatavošanas un liešanas cehā, kurā saglabājušās i formas (pamatā), i pusgatavā, i daža laba gatavā produkcija, kas, manuprāt, turpat ir bijusi lietošanā – kafijas tasītes, piemēram.
Redzot šo ainu dienas gaismā, vērotāju pārņem pavisam citādākas sajūtas. Ne tikai šeit ir pavisam cita fotogrāfijas pasaule, nekā naktī, bet arī kā uz burvju mājienu nomainās objekta atmosfēras uztvere! Un šo maiņu uzsver vēl fakts, ka esam še relatīvi agri no rīta – aust saule, organisms vēl nav īsti pamodies un gļuko, un visapkārt ir teju tikpat zems trokšņu līmenis, cik naktīs. Tuvumā esošā dzelzceļa infrastruktūra rada patīkami mehānisku brīvdabas mūziku, kuru varam definēt kā Industrial. Un tas, cienītie, ir ideālais UE skaņu celiņš, esot pamestā rūpnīcā. Šo domu apspriedām arī ar true fotografētājdāmu, pieminot vecos laikus par Jumpravas industriālo roku un citiem jaukumiem, kas tuvu un attālu raksturo industriālo vidi.

Ā, kāpēc viņa bija trū? Nu, pagaidām, savā vairāk vai mazāk ierastajā UE cilvēku lokā, biju teju vienīgais, kurš nodarbojas ar analogo fotogrāfiju un iekš blociņa vai mobilā piefiksē ekspozīcijas datus, kuri digitālajās kamerās ērti automātiski sakārtojas iekš EXIF. Proti, mana fotografēšanas secība ir tāda:
1) Analogā fotogrāfija ir dārgs prieks (Filmiņas cena: ~3Ls + attīstīšanas cena: 0,50 – 2,50Ls + 10x15 bilžu vai skenēšanas cena... Kopā par 36 kadriem ap 7Ls!), tātad, kompozīcija veidojama nevis uz trial-and-error, bet gan uz individuālā redzējuma un fantāzijas izkopšanas bāzes, jo atļauties varu tikai maksimums divus vienas kompozīcijas kadrus. Tātad, šeit neder digitālās pasaules priekšrocība: caur kadru sēriju izvēlēties labāko perspektīvu un kompozīciju. Tātad, - visupirms staigāju un skatu skaistas lietas un iztēlojos potenciāli lieliskas foto kompozīcijas, no kurām izvēlos, manuprāt, labākos eksemplārus;
2) fotogrāfija ir gaisma. Ja nepieciešams un iespējams, pagrozu fotografējamo objektu tā, lai tā izgaismojums vislabāk atbilstu manām vēlmēm un redzējumam;
3) svarīguma ziņā turpat aiz gaismas ir korekta fokusēšana un kompoīcija/kadrējums. Sevišķi jau nu diapozitīvo filmiņu pasaulē, kur, lai skatītu rezultātu uz diaprojektora, nebūs iespējams nogriezt lieko nost. Tātad, nekādas slinkošanas! Tiek pielāgots statīva augstums un izvietojums, detāli izveidots kadrējums...
4) fotogrāfija ir dārgs prieks indīd. Tiek nomērīta gaisma un ar zonēšanas sistēmas palīdzību domāju par to, ko vēlos fotogrāfijā izcelt – ēnas vai gaismas pusi?! Jo vienu noteikti, ka nāksies atstāt aiz otras. Sevišķi jau nu tad, ja aparātā ir ievietota diapozitīvā filmiņa, kura ir cimperlīga arīdzan ekspozīcijas korektuma jomā. Tātad, nomēram gaismu un ar zonēšanas sistēmu izvēlamies interesējošos foto aspektus;
5) Uzvelku filmiņu, vēlreiz pārbaudu kadrējumu, nofiksēju spoguli, lai tā mikro vibrācijas neizbojātu statīva līdzņemšanas jēgu (maksimāli asa bilde), uzlieku taimeri (lai nebūtu jāniekojas ar tālvadības trosīti – tā paša asuma dēļ) un, klausoties mehāniskajās taimera un atsperīšu/zobratu skaņās, priecājos par topošo analogo bildi. Un šis prieks tiek manifestēts ne tikai iekš mana endorfīna koncentrācijas līmeņa pieauguma asinīs, bet arī iekš blociņa – pierakstu ar kādu diafragmas atvērumu, ar kādu slēdža ātrumu tiek veikts fotouzņēmums. Tāpat piefiksēju arī vai tiek lietots mirror lock, taimeris, vai tiek fotografēts no rokas – gadījumos, ja statīva izmantošana nav iespējama vai racionāla. Ja šķiet, ka foto varētu izskatīties gana labi arī tad, ja tiek izceltas pretējās lietas (ēnas vai izgaismojumi), tiek attiecīgi runāts pretim eksponometram un koriģēts slēdža ātrums vai diafragmas atvērums, un kompozīcija tiek atkārtota.

Padomājiet nu, cik ilgu laiku tas aizņem! Pačukstēšu priekšā: viena kompozīcija ap minūtēm piecām, iegūstot maksimums 3 kadrus, kur katrs ir komponēts nevis ar izmēģināšanas, bet gan ar redzēšanas un komponēšanas manieri. Ieguldītais darbs, pozitīva rezultāta gadījumā, šādos gadījumos nes patiesas dzīves baudījuma sajūtas! Profesionālais (amatiera) mazohisms? Noteikti! Kāpēc ar fotografēju ar filmu? Jo acij tīkamāka ir šī mēdija atveidotā pasaule – i krāsu, i toņu pāreju dziļuma ziņā. Bagātāka pasaule par digitālo, kura sevi ir izkopusi simt+ gadu ilgumā, kamēr digitālā fotogrāfija, salīdiznājumā ar analogo, kuļas pa bērna autiņiem, strauji sliecoties uz pieaugušo statusu. Un ar šo es nevēlos nopelt digitālo foto. Nebūt ne – digitālā fotogrāfija ir gaužām lieliska pasaule, turklāt lietotājam arī krietni draudzīgāka. Taču sava vieta ir arī analogajai fotogrāfijai un šo vietu kā reiz saskatu arīdzan te, iekš industriālās fotogrāfijas. Subjektīvas preferences, kas ne vienmēr ir savietojamas ar sociumā valdošajām? Bet protams! Turklāt vēl tā bauda ar analogo diapozitīvo foto – krāsu korektums, detaļu bagātība un kadru uzlūkošana caur projektoru uz 2m lielā ekrāna vai caur foto objektīvu, kas rada 3D ilūziju – neaprakstāmi! Lūk – dāmas true faktors slēpjas iekš tā, ka viņa arīdzan šauj iekš analogā mēdija, arīdzan pieraksta ekspozīcijas datus, kā arī cītīgi noņemas ar kadrējumu un kompozīciju! Vienīgā atšķirība ir statīva un kameru ražotājā, kā arīdzan filmas tipa pasaulē – es iekš krāsainās diapozitīvās, viņa iekš melnbaltās negatīvu filmas. Un vēl iekš tā, ka viņa man norādīja, ka šai ar pirmo reizi darīšana ar kompanjonu, kas cītīgi piekopj analogās fotogrāfijas mazohistiskās perversijas. Ar visu blociņu. Jā, man domāt, ka abas filmiņu tipu pasaules šeit lieliski darbosies, jo vide, kurā atrodamies, ir visnotaļ viendabīga – dažādi baltā toņi ar dažādām gaismas intensitātes un toņu pārejām. Maigas krāsas šur – tur figurē. Tātad, melnbaltajai fotogrāfijai šeit nav kur īsti zaudēt krāsu pasauli, savukārt krāsainā fotogrāfija šajā vidē var mazliet iejusties melnbaltās pasaules formīgi dvēseliskajā esencē, krāsu mazesības rezultātā piedāvājot efektu, kuru fotografētāji apzīmē ar terminu “desaturated”, kuru bieži vien izmanto, lai levitētu pa vidu starp melnbalto un krāsaino fotogrāfiju, proporcionāli piegūstot no katras savu artavu labuma.
Nu, ko – man domāt, ka tehnisko aspektu par fotografēšanu un fotogrāfiju šeit pietiks, vai ne?

Lūk, turpinam savu perverso aktivitāti (ui, cik gan nerātnas formas ir šīm formām – seviķi tējkannu “snīpīšiem” un osiņām!), ar objektīviem apcerot falliskās un sievišķīgās formas, līdz dzirdam – teritorijā iebrauc auto! Turpinam savu darbu līdz dzirdam jau balsis! Šoreiz gan ne savās galvās. Koordinēju dāmu savākties. Savācam mantiņas un taisamies ka tiekam! Aizlasamies uz garo koridoru, kurš pakļaujas smagajai porcelāna trauku formu nastai, stiprinoties ar relatīvi nesen metinātiem atbalstiem. Pieveru durvis Un gaidām klusumu.










Sagaidām un tikai tagad īsti paskatamies riņķī. Jā, šis koridors, kas savieno divas ražošanas ēkas un piekrauts ar trauku formām un pusgataviem traukiem, dienasgaismā arīdzan ir pavisam citāds. Viss dekorēts iekš dažādiem baltā toņiem + kontrastējošām putekļu kārtām, zem kurām atsedzas arī sarkanīgas formas. Pat bordo mazliet. Tās noteikti, ka jau bija pabijušas krāsnī, spriedu. Skaņas lēnām pazūd...
Relaksējamies un turpinam ķidāt šajā gaitenī esošās mantības. Process uz stundām divām, ietverot tajā mazliet bohēmas – mazliet kafijas, mazliet maizīšu, mazliet kā cita un bezgala laba... Šādi dzīvojoties šajā karstajā telpā, pavērojām arī kā strādnieki rosās pretējā ēkā – demontē metālu. Un, kad bijām aptuveni beiguši šo telpu, grasījāmies jau doties prom, kad pēkšņi...




...metrus 50 tālāk atveras vienīgās veramās durvis – tās pašas, pa kurām ienācām. Čukstus izsaku pieņēmumu: cilvēks!



Klusums




Nē, nav cilvēks – ja jau būtu bijis, būtu ko teicis! “Tad jau objektam ir mākslīgais intelekts, kurš zina, kad māksliniekiem ir atveramas durvis”, piezīmēju. Pasmaidām un dodamies uz ieeju/izeju.
Te nu ir jāpiezīmē vēl kāds tīkams fakts. Šis foto trūisms nozīmē to, ka kopš ~07:50 - ~12:20 esam pabijuši tikai divās telpās! Cilvēkam, kas nenodarbojas ar fotogrāfiju - vai arī kuram ir labi gaismspējīgs objektīvs ar augstas jūtības filmu/sensoru bez grauda/trokšņa, kas nozīmē, ka statīvs ir apejama lieta – šeit ar mums būtu IZCILI garlaicīgi un sadzīvošana būtu neiespējama! Lūk, šeit arī parādās nelieli iekšējie UE aktivitātes dažādie aspekti. Atšķiras ne tikai iekļūšanas mehānisms, bet arī izmantotā laika ritējums atkarībā no tā, kurā objektīva vai statīva pusē esi. Man gribētos teikt, ka ieguvējs ir aiz objektīva un statīva esošais, jo fotografējošais: 1) tāpat izbauda atmosfēru; 2) viņa nesteidzīgums veicina iegremdēšanos aromātos un atmosfērā; 3) viņam ir vismaz trīs acis (savas + objektīvs) un trešā acs sniedz pavisam, pavisam.... PAVISAM citādu skatu uz pasauli, objektu un tā atmosfēru, kurā esi iegremdējies. Tātad, fotografētājam ir vismaz divas pasaules vienā objektā, kas viennozīmīgi ir ieguvums. Vismaz fotografētāja izpratnē un redzējumā.

Ejot ārā no koridora-noliktavas, atminējos vēlreiz par savu ieceri ar diapozitīvu reproducēšanu. Nosalēmu doties uzmeklēt kādu no šīm bijušajām darba vietām. Vai arī ko vizuāli līdzīgu. Diemžēl, interjers ir pagalam nopostīts – līdz pat transformatoru/elektrosadales skapjiem. Tātad, transformatoru Nr. 53, pie kura fotografēta sieviete, ieņemot vietu kādā nebūt ražošanas ķēdītes posmā, man neizdevās atrast. Ņemot talkā dedukcijas un secinājumu dievus – vieta, kura tam vajadzēja atrasties, dekorējās vien ar kabeļu kanālu. Tamdēļ devos atpakaļ pie transformatora Nr. 49, kurš no man interesējošā atšķīrās vien ar kārtas Nr. un tā izvietojumu, un sienā stiprinājuma vietām. Atdarināju šo vietu, atspoguļojot tā teju vakuumu, kāds valda šodien, salīdzinājumā ar diapozitīvā atspoguļoto darbavietu, kurā redzama sieviete ap 40, dekorēta ar tā laika kosmētiku un pozitīvo attieksmi, rosoties ap trauku kalniem...
Nedaudz vēlāk, orientējoties pēc konstrukciju nesošajiem balstiem un, bieži cilājot diapozitūvus sev pie acīm, pamanījos reproducēt vēl vienu darbavietu: gara telpa ar šiem specifiskajiem balstiem, kurā starp tiem, ir izvietots garš galds, ap kuru kā konveijers rosās desmitiem mākslinieku, kuri apglezno porcelānu. Pie griestiem karājās PSRS slavinošie plakāti, bet pie viena no balstiem – grafikam līdzīga izkārtne. Bet tagad – kaili balsti, pievilcīgs tukšums un vēl jo pievilcīgāks caurums grīdā, diametrā ap metriem 20, kas caururbj visus trīs ēkas stāvus!

Pēc šīs telpas dokumentēšanas diapozitīvās filmas emulsijas gaismjūtīgajos atomos, devāmies meklēt izeju. Pamēģinājām citu galu, nekā to, pa kuru ienācām. Protams, ka arīdzan šeit piepildījās teiciens: “don't fix what's ain't broken!”. Pie izejas uzturējās viens no strādniekiem, kurus iepriekš biju novērojis caur koridora netīrajiem logiem, kuri tīkami tonēja ieplūstošo saules gaismu. Protams, ka devāmies uz to galu, no kura nākuši. Sekmīgi atradām citu izeju pazīstamajā galā un devāmies uz citu ēku, mēģinot lavīties skaidras, brutāli saulainas un karstas dienas laikā, lai cik tas arī smieklīgi un amizanti varbūt arī neizskatītos no malas! Iegājām remontcehā. Tur interesanta telpa, šķietami svaigi piedzīvojusi kosmētiskās izmaiņas – sienas zaļas un uz sienām savilktas strīpas, ar kuru palīdzību filmās cietumnieki nosaka dienas, kuras pavadījuši apcietinājumā. Nosmējos un turpinājām apgaitu.

Trauksme: velobraucējs teritorijā! Nozūdam aiz stūra. Pēc tam vēl aiz stūra. Lēnām turpinam progresu telpas aizsegā un redzam, ka riteņbraucējs turpat vien figurē – ārpus mūsu relatīvi drošajām sienām. Dodamies tālāk un apstājamies pie sienas gleznojuma. Indivīds uz velo mūz nebija redzējis divas reizes, kamēr mēs viņu bijām redzējuši. Vismaz es. Tiktāl viss savās tradīciju vietās – būt vairākas reizes un nepieķerties. Taču izrādījās, ka šī sienas gleznojuma fotogrāfija bija pēdējā, kuru objektā veicu. Velo braucējs mani ieraudzīja...
Sastingstu ar blociņu rokās. Apdomājos: šis ir tas gadījums, kad blēži un tīņi mestos bēgt. Es neesmu nedz blēdis (vismaz ne šeit, ha!), nedz tīnis, tātad, atliek meklēt citu racionālu pieeju situācijas risinājuma meklēšanai. Izdomāju! Vecā, labā, nebēgšanas taktika – tās vietā sarunas ceļā mēģināt noskaidrot mūsu juridisko pozīciju šajā situācijā un potenciālā apsarga skatījumu uz to. Vēsā, relaksēti ieinteresētā omā par to, kas nu būs, blociņa lapiņā ar virsrakstu “Fujifilm Sensia (+1 stop ISO ↓) ISO100 → ISO125” pierakstu savus dienišķos datus, kuri šoreiz ir: “30) 4 125”. Cilvēku valodā – 30. kadrs, f/4 un slēdža ātrums 1/125. Tikmēr velobraucējs noliek braucamo uz asfalta, pienāk pie caursistā loga un ar smīnu dvēselē vaicā: “Я вам немешаю?” Es krieviski atvainojos un saprotu – mhm, apsargs. Cilvēks nopuprina par manu atvainošanos un nāk mūsu virzienā. Ielieku pildspalvu starp lapām, aizveru blociņu un ielieku to iekš sasmērēto džinsu aizmugurējās kabatas, prātīgi un eleganti salieku statīvu un lēnā garā dodos uz izeju, kur mūs sagaida apsargs!

Lāga slāvs, nudien! Apjautājās par to, ko darām. Mēs paskaidrojumus neliedzām un vīrietis darīja zināmu, ka pilnībā saprot mūs un ka neko kriminālu mūsu aktivitātē nesaskata. Taču piebilda, ka principa pēc mums tagad būs jāiet prom, ja reiz neesam jēguši pieet pie apsarga un pajautāt ieeju. Dāma norādīja to, ka ir ticis jautāts un ka otrs apsargs – apaļš un blonds, nelaida. Pie tā arī palikām.
Sākās izvadīšanas ceremonijas. Taču še ir rets gadījums – apsargs ar pozitīvu skatījumu uz nelegāli iekļuvušiem, ar izpratni par mūsu motivāciju līst pāri žogam un nejautāt legāli. Pa ceļam pastāstīja, ka tajā telpā ar cietumnieku strīpām nesen ticis filmēts Hip-Hop mūzikas žanra klips, ka šis arī nedz pirmais, nedz vienīgais gadījums, kad viņam ir darīšana arī ar amatieriem-fotogrāfiem... Stāstīja arī par to, ka televīzijas šeit ir bijušas ar 40+ cilvēku lielu filmēšanas grupu, kuru gan viņš nosauca par bandu : D
Pozitīvs vīrietis, pozitīvs apsargs un civilizēta saruna gan krievu, gan latviešu valodās. Apsargs mums paskaidroja kāpēc bez formas un ka vajadzēja vien nākt un palūgt aptauju. Bet, tā kā mēs to nebijām darījuši – labsirdīgi, principiālu un, es teikšu, pavisam godīgi un racionāli, izvadīja mūs, norādot dienu un laiku, kad mums nākt un izpirkt savus grēkus, proti, kad mums nākt un legāli pabradāt šajā lieliskajā industriālajā teritorijā.

Rezultāts: trespassings noslēgumā pārvērtās par uzaicinājumu uz tūrismu. Nepavisam nav slikti. Nav slikti it ne maz!

Pirmās dienas P.S. Nav nekā lieliskāka par vēsu dušu un aukstu alu pēc nolādēti augstas temperatūras bradājuma + vēl svelmīgākas braukšanas tramvaja saules pusē. Tā kā man uz galvas visas šīs stundas bija lukturis, vēl tās pašas dienas vakarā (17:56) sajutu tā bijušo atrašanās vietu. Tomēr vajadzēja respiratoru – tagadiņās ilgstoša astmas lēkme un porcelāns klepojas ārā : D


Diena #2
Tad nu arī savācāmies 9 gab. Un 17:30 aizgājām uz legalizēto bradājumu. Satikām sargu, ielaida mūs iekšā un ļāva līdz 20:00 brīvi vazāties un fočēt lietas. To arī darījām. Ko šeit lai interesantu pastāsta? Īsti pat nav ko – legāla pieeja ir laba, taču, manuprāt, viena no garlaicīgākajām UE piekopšanas tehnikām. Atņemta tiek vismaz puse UE esences. Sanāk tūrisms un pastaiga parkā. Un tomēr – otrajā dienā turpināju cilāt diapozitīvus pret saules gaismu, meklējot darbavietas. Dažas arī atradu, līdz ar to arī šajā aspektā rodas pievienotā vērtība pasākumam.


P.S. Saskaņā ar apsarga sniegto informāciju, objektam bija jābūt likvidētam jau šogad. Taču krīze arī destrukcijā ievieš savas korekcijas.

Bildes: http://picasaweb.google.lv/Disfigurator/PorcelanaFabrikaVasara2010#slideshow/5505255383448781202