12:19 am3 piebeigti rakstu darbi, semestra starpkult. komun. viela saspiesta uz trim A4 lapām un dažas izlasītas nodaļas no jaunās grāmatas, ko vakar iesāku (tas nekas, ka neesmu pabeigusi iepriekšējās, man patīk trenēt atmiņu). kā izrādās, ir tāda dūdiņa Elizabeth Gilbert, kura klīst pa pasauli un raksta iedvesmojošus darbus par plašo pasauli un interesantiem cilvēkiem tajā. vakar, meklējot Globusā sev aizraujošu literatūru, uzdūros šīs autores grāmatai The Last American Man par pavisam reālu vīrieti vārdā Eustace Conway, un ziniet, pēc tā viņa dzīvesstāsta palasīšanas sesija un visas lielās izvēļlietas, kas jāizdara tuvāko mēnešu laikā, liekas bērna šļupsti. īstā dzīve ir tur, ārā, pat ne uz ceļa, bet vispār ārā no pilsētām, ārā no mūsu kastīšu sabiedrībām (viņš uzsver, ka dabā viss ir apļveida, savukārt cilvēku iekārtotajā pasaulē ir vienas vienīgas kastītes). nu, iedomājaties Into the Wild varoni, ja viņš nebūtu uzreiz nomiris, bet gan jau no agras bērnības mežu un tā iemītniekus iepazinis labāk par paša māju, un apmēram tāds ir Eustace Conway, vienīgi vēl daudz trakāks. mani fascinē cilvēki, kuriem ir mērķis, jo es pati savējo jau sen kā pazaudēju, ja man tāds vispār kādreiz dzīvē bija. jā, un vēl tam puikam bija pavisam traka bērnība. tik traka, ka šis citāts prasās uz pārrakstīšanu un pielikšanu pie sienas.Sometimes he'd listen to his parents arguing as he lay in the dark. Often, he would cry. Just as often, he would hold a hunting knife pressed against his throat as he was falling asleep. It was strangely consoling to feel the blade across his neck. It was somehow comforting to know that he could kill himself at a moment's notice if things got too bad. Having that option somehow always gave him the peace he needed to finally drift off. |
running to stand still
January 5th, 2010
05:34 pmvienvārdsakot, draugi, man tas ir pagalam apnicis. es esmu atkal slima, jāsāk jau domāt par kaut kādu ļauno aci vai kaut ko tādu, jo saslimt pirms eksāmeniem ir dikti aizdomīgi (tas pats bija 12tās klases beigās, un, ja pareizi atceros, pat 9tās klases eksāmenus sagaidīju ar iesnām un šķaudīšanu). turklāt tas pat nav tā, ka es nenormāli uztrauktos, nē, es esmu tikpat vienaldzīga kā parasti, ja ne pat vairāk, un man pat ļoti patīk eksāmenu laiks, bet kaut kā vienmēr sanāk saslimt. tā kā vitamīnu dzeršanas, regulārs sports'n'diētas manu veselību neuzlabo, iedomājos, ka varbūt ir laiks ķerties klāt radikālām metodēm. es esmu dzirdējusi, ka veģetāriešiem esot kudi stiprāka imunitāte nekā citiem, un tad nu lūdzu, dārgie veģetārie draugi, kāda ir jūsu pieredze? tb, kā izmainījās jūsu imunitāte (ja vispār izmainījās, hmm) pēc tam, kad pārstājāt lietot gaļu?man tiešām no visas sirds ir apnikušas manas permanentās iesnas, mūžīgās kakla problēmas, līdz absurdam sāpīgās mēnešreizes un tā pastāvīgā sajūta, ka galvā ir vate (tiesa, tas laikam iet kopā ar otro punktu) |
Powered by Sviesta Ciba