Kas gan būtu reliģisks eksistenciālisms? Var jau būt, ka šonakt esmu pārlieku domātnespējīgs, taču prātā man nāk vienīgi kaut kas līdzīgs īpaši slimai Kirkegora interpretācijai.

(Reply to this) (Thread)

tieši šajā gadījumā - Pauls Tillihs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aber viņš izklausās pārsteidzoši sakarīgs, vismaz priekš vācieša un teologa apvienojuma vienā personā.

Tēze par no eksistences bezgalīgi un fundamentāli attālinātu Dievu izslēdz nozīmi strīdiem par to, vai Tas eksistē vai nē, un savā ziņā, vadoties pēc šīs sistēmas, pašu Dievu mēs varam uztvert simboliski, kā visu to kvalitāšu apvienojumu, kuras cilvēkam trūkst un kuru neesamību sevī viņš izjūt kā eksistences skaudrumu. Ticīgais tieksies pēc Dieva un ignorēs attālinātību no Tā, balstoties ticībā uz šīs attālinātības izzušanu, viņam topot pestītam, neticīgais vienkārši ignorēs pašu Dieva kā eksistenciālas kvintesences klātbūtni.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas varbūt (ar uzsvaru uz varbūt) ir sakarīgi šādā lakoniskā kopsavilkumā, taču, tiklīdz sākas pati poēzija, "kādai jābūt drosmes būt sakņotībai pašā būtmē un kā mums izprast pašu būtmi drosmes būt gaismā", mostas visnotaļ skarbas izjūtas.

(Reply to this) (Parent)

Kāpēc "īpaši slimai"? Nesaskatu nekādas pretrunas starp Kjerkegoru un reliģisku eksistenciālismu.

(Reply to this) (Parent)