|
Jan. 11th, 2009|03:52 pm |
jo laiks iet, jo es kļūstu racionālāks un atsaldētāks, par šo visu. sal. manus pirmos ierakstus un pēdējos. jo mazāk es ļaujos estetizētiem sajūtu aprakstiem. es jums varu pateikt - tādēļ, ka šo gadu laikā kr. man arvien vairāk atklājusies kā augstākā racionalitāte un esmu vairākkārt nožēlojis tās reizes, kad esmu uz to skatījies kā uz izmisuša cilvēka glābšanos no nepanesamās dzīves. kad esmu bijis kāds, kurš saka "es nemāku gudri runāt, bet tas man palīdz, patīk un ir vajadzīgs un tāpēc tā ir patiesība, man" vai "ja jau nav kam ticēt, tad es taisīšu pašnāvību".
kr. ir cieti akmeņi. kā tad tā var būt mīlestība? tieši tādēļ, ka ir balstīta uz cietiem akmeņiem, nevis uz jūtāmm izmisumu, iekāri, plivināšanos domās, kas rada svētuma nojausmu. Bonhēfers teica, ka mīlestība starp cilvēkiem kļūst īsta, kad viņi apprecas. "No šī brīža lai laulība nes jūsu mīlu, nevis mīla nes jūsu laulību", kaut kā tā tas ir.
nevar būt ne runas par to, ka "jāieklausās arī citā viedoklī, varbūt arī tur ir daļa taisnības". tas ir labs starppersonu komunikācijas tikums, bet sarunas par patiesību nav starppersonu komunikācija, tā ir komunikācija ar patiesību.
ideja par to, ka kaut kas viens varētu būt patiesība, bet cits - nē, nav labs mūsdienu komunikācijas tikums. tādēļ pēdējā laikā ļoti mulstu, par to sarunājoties. tā nav komunikācija, līdzko tu paver muti, kļūst skaidrs, ka šī saruna pēkšņi ir absolūti savādāka kā saruna vēl minūti atpakaļ pie šīs pašas kafijas tases.
Ideja par to, ka sava daļa taisnības ir katrā reliģijā īsti nav savienojama ar kristietību. Nē, laboju, ir savienojama līdz zināmai robežai: katrā reliģijā ir sava daļa taisnības par cilvēku un pasauli, bet taisnība par Dievu no dažādām reliģijām nav apvienojama. Tas rada izplūduša Dieva ideju.
Problēma ar izplūdušā Dieva ideju, ir, ka tā nerada tik spēcīgu ticību, lai tai būtu vērā ņemamas iespējas ietekmēt tavu dzīvi. tavu ikdienas dzīvi, nevis to kas tiek pavadīta ar realitāti nesaistītās pārdomās un izjūtās par visu kopumā. |
|