|
Aug. 16th, 2008|09:43 pm |
luterāņi saka, ka piedzimstot visi bērni ir ticīgi, bet, tikko spēj izvēlēties, tā viņu pirmā izvēle ir novērsties no Dieva.
līdzīgi ir arī ar mums, pilsētu iedzīvotājiem. tikko spējam izvēlēties, tā izvēlamies ignorēt būtisko un par savas dzīves centru padarām to, kas paredzēts vien dažiem saldiem laimes mirkļiem un nemaz nav iekārtots tā, lai ilgtu. līdz ar to tas sagādā vien bezcerīgu sapīšanos, nepiepildītas ilgas, vieglas skumjas un izsalkumu, trauksmi, "totālās sapišanās" sajūtu - sava egoisma šķidrums, kas lēnām saēd miesu un dvēseli. lūk, patiesais debesu zemums. gribēt to, ko gribēt nedrīkst, un kļūt arvien nelaimīgākam un egoistiskākam un slimīgākam, lūk, tavs dzīves ceļš. kas ir īpaši raksturīgi šādam ceļam: cilvēks lēnām sāk rīkoties arvien ļaunāk un egoistiskāk, vainojot citus tajā, kā viņam neiet. pat ne konkrēti, bet vispārīgi: "man nekad nav bijis..." un "man neviens nekad neko nav..." - par savām nepareizajām prioritātēm viņš atdara pasaulei ar savu ļaunumu un kļūst arvien nedzirdīgāks.
savukārt būtiskais kļūst vienkārši traucējošs.
es dzenos pēc baudām, jā, es dzenos vienīgi pēc baudām. es pielūdzu pārejošo: skaistumu, seksu, interesanto. man traucē viss būtiskais: vecāki, pienākumi, darbs. iedomājoties par iespēju pavadīt dzīvi rūpēs par ģimeni, es sajūtu smagumu krūtīs, man sanāk vēmiens. man ir bail. es vēlos tīri idejiski plivināties.
tā viss ir nepareizi un tā man trūkst mīlestības. |
|