|
Sep. 20th, 2004|10:47 am |
|
patiesībā Kristus persona ir kā puzles gabaliņš caurumiņam, tam, kas atklājas, noārdot ļeņinu staļinu demokrātiju pašapziņu ironiju arhibīskapus konfesijas baznīcas lielas brīvības un ielas un vispār, brīvība- tas ir kaut kāds sūds, jūs taču piekrītat, vai ne. atklājas noārdot literatūru filosofiju, teoloģiju, jā, Kirkegoru un Sv. Augustīnu, Māti Terēzi, māsu Terēzi no bērna Jēzus, nu labi, varbūt Sv. Jānis no Krusta tur drīkst palikt, viņš viens pats. bet drusciņ. pat Bībeli varētu mierīgi sagriezt ar šķērēm. nu labi, vismaz praviešu grāmatas un apustuļu vēstules. redziet redziet kā es smieklīgi izdomāju. ka personas nepieciešamība pēc Kristus ir organiska. fizioloģiska. kāpēc mani tik dziļi ķer dzeja. tāpēc ka vienīgā spēj to vietiņu aprakstīt. nu labi, sartrs to vien darīja kā rakstīja par to vietiņu, es atvainojos. bet viņa risinājums bija stulbs samākslots un pretdabisks. situācijā, kad atbilde bija tik vienkārša. atbilde. atbilde. es atvainojos. |
|