|
Oct. 28th, 2007|11:47 pm |
domāju, ka Kirkegora 3 dzīves stāvokļiem (estētiskajam, morāli-ētiskajam un reliģiskajam) mūsdienās nav korelācijas ar personu spriestspēju, tāpēc šaubos, vai var par visu, kas noticis kopš reformācijas, runāt kā par veselā saprāta uzvaru. vēl pamanīju kaut ko citu savā sabiedrībā - sarunās nav īsti vēlams iet pāri estētiskajam līmenim, (pie šī piederas arī sarunas par mākslu, literatūru, filmām un filozofiju). tikko tiek skarts ētiskais, vērtību līmenis, kāds jau sāk justies neērti, cits - smīnēt, vēl cits žāvāties, varbūt teikt "da nu beidz". (izņēmums ir sarunas par politiku, tomēr domāju, ka arī tās pieskaitāmas estētiskajam līmenim - tam, ka cilvēks nosoda kādu politiķi par neētisku rīcību, var arī nebūt saistības ar šī cilvēka ētisko paš-apzināšanos). tas katrā ziņā var sabojāt gaisotni ballītē. jo cilvēki, ko ieaicina uz ballīti, labi saprot nerakstīto vienošanos par to, ka ballītē pēc kategorijas piederas savstarpēja estētisko līmeņu baudīšana, cilvēks ir muļķis, ja to nesaprot un atļaujas būt pārlieku nopietns.
bet par to, kas notiek, ja kāds ieslēdz arī reliģisko līmeni, labāk vispār nerunāsim. par to runāt vienkārši nav atļauts, jo tajā neklausās itin nemaz, bet visu noraksta uz "to tavu apsēstību ar Dievu".
vēl gribēju piebilst, ka Ilmāra Šlāpina grāmatas "Karmabanda" liriskais "es" ir labs piemērs izvēlei atrasties vienīgi estētiskajā stāvoklī. Ilmāra Zvirgzda pieeja teoloģijai varētu būt otrs piemērs. Neieņemt nekādu konkrētu pozīciju, bet izbaudīt gudrības skaistumu, dažnedažādo jēdzienu, vārdu attiecību skaistumu. Ilgas pēc dažādiem absurdiem un paradoksiem ir izteiktākā estētiskās slieces pazīme. Dažkārt mani māc aizdomas arī par Juri Rubeni.
|
|