|
Aug. 25th, 2006|11:45 am |
šobrīd man ir tā, ka ļoti vajadzīgs mentors.
jo ir kaut kādas lietas, kurām netieku pāri.
proti, draugi, jūs zināt, es esmu ass, bet tas ir aiz vēlmes pēc patiesīguma, un es, goda vārds, lasot Bībeli, nespēju atrast, ka tas būtu slikti. svētīgi ir tie sirdsšķīstie, jo tiem būs Dievu redzēt, es neesmu. kņaza Miškina stāvoklis man ir zudis uz mūžiem, bet es domāju, ka izejai ir jābūt.
sirdšķīstuma trūkums, iespējams, ir spēja to visu sajust. ja sajust nozīmē atpazīt pēc sevis. pieglaimība, virspusējs pozitīvisms, godīguma trūkums, moralizēšana un manipulēšana, blefošana.
ir sagadījies tā, ka baznīcas un draudzes ir šīs infekcijas perēkļi. nekur tas viss nav sastopams tādos apmēros kā baznīcās. turkāt vēl trakāk - viss tas vīriešu trūkums, kā rezultātā meitenes kļūst vēl viltīgākas kā ārpusē. es jums varētu pastāstīt ar kā brāļu mīlestība tiek izmantota koļīšanai, un kā "es lūgšu par tevi" nozīmē "tagad tu cerams sapratīsi cik laba sieva es tev varētu būt".
ne jau tā, ka uzreiz - ienīst, bet fizioloģisks riebums. es varu iemācīties to neievērot, bet nevaru iemācīties to mīlēt. varētu pat teikt, ka atrašanās baznīcā man nereti izraisa naida un agresijas lēkmi. savukārt vienam pašam, man, protams, pietrūkst disciplīnas lūgšanām, lasīšanai, un sakramenti, es ticu, arī ir svarīga lieta.
tagad ir modē skriet uz pareizticīgajiem, kur viss notiek diezgan dabiski, kur nav augstā vērtē apkampšanās un pielīšana, kur skarbums tiek uzskatīts par raksturu, nevis sātanu. bet pirmsreformācijas konfesijas es nespēju saprast, nu piedodiet, nespēju. varbūt spētu, ja man būtu, nu, tas pats. tas mentors. |
|