|
Dec. 28th, 2005|07:18 pm |
Mīļais Jēzu, es tev nopietni tagad gribēju pateikt.
Ir baigie sūdi notikušies, točna, kā jau Tu pats noteikti redzi no šitās dienasgrāmatas. Es pret tevi izturos tā, kā man tas vienmēr ir riebies, proti - kā pret filosofisku un estētisku kategoriju, nevis personiskās dzīvības un nāves jautājumā. Dievs, es nezinu, ko lai tagad dara.
Patiesību sakot es pēdējā laikā pret visu tā izturos. Pret draudzību, pišanos, darbu, naudu, pat rakstīšanu. Viss ir ieguvis kaut kādu farsa pieskaņu, ar mani vispār nav iespējams vairs nopietni un klusi parunāties, labi joki kļuvuši svarīgāki par patiesību.
es vienreiz vienā citā grāmatā tā ierakstīju "varētu sākt smieties un nekad nebeigt", es jūtu, ka tas notiek. turklāt ne jau aiz izmisuma, ne jau tā dramatiski un sāpīgi, mīļais Jēzu, bet aiz vienkāršas sirds cietības. točna točna. garlaicība, vienaldzība, skepse, miesisks hedonisms, lūk, kas man šobrīd svarīgāks par dzīvību un nāvi. IEspējams tagad kāds teiks, ka šis ir tendenciozs formulējums, ka par to varētu strīdēties, tomēr es zinu, ka tā ir patiesība.
Mīļais Jēzu, un tas viss ir noticis šī gada laikā, un paralēli man divkārt ir pagarinājies krāniņš. Ir viss tā kā tu teici, tiešām dzīvība un nāve ir tādas lietas, kas ar laiku sāk attālināties, apaugot ar šīs pasaules mantu. Tomēr es pat no sirds nespēju lūgt, lai viss kļūtu citādi, jo starp dzīvību un nāvi, tur jau tie siltie platuma grādi. |
|