|
Nov. 7th, 2005|11:30 am |
biju uz filmu par Rozas eksorcismu, un patiesībā, sen neviena filma nebija šitā pa galvu iedevusi. lai ar pārpilns katoļu māņticības elementiem, asv šausmeņu klasikas biedēšanas trikiem, erceņģeļiem, bet kodols tomēr bija skaidrs, un pārklājums - graujošs, dziļš un precīzs. te nebūt galvenā nebij skatītāju biedēšana. ir divas pasaules, un šai ar to nekad nebūs pa ceļam. manuprāt, katram kristietim šo filmu ir jāredz, nevis kristus ciešanas. kāpēc es to saku? patiesību sakot, nu jau ilgāku laiku viss ir sajucis. tā filma nav laba filma pēc kaut kādiem labā un sliktā kino kritērijiem, bet tai ir silta un asiņojoša sirds. man vienalga, ka ar mani manipulēja, man tas patika. es ticu, ka dēmoni ir, un apsēstība ir realitāte. man viņu nav, ja kādam radās šāds jautājums. tikai man ir jautājums, kādā veidā caur mani var atklāties Dieva godība. šobrīd kad esmu atmetusi patiesuma vektoru un vienkārši sēžu pie upes, mērcēdams pēdas absurdā. tas lien pa kāju uz augšu, pieminiet manus vārdus. |
|