|
[Dec. 15th, 2016|10:50 am] |
Kopš esmu salasījies Rīgas jaunākās raganas Agneses Ziediņas-Zariņas blogu, man ir kļuvis bail no iekštelpām un vietām Rīgas centrā, jo viss ir pilns vai nu ar mirušajiem vai ar melnajiem tārpiem. Visur tramīgi skatos apkārt. Lai arī vispār neesmu nekāds ocd, patiešām neesmu.
Kā arī kļuvis bail no ēdiena, kas nav gatavots ar mīlestību (pienācīgu uzmanību), jo tas ir tāds ēdiens, no kura ēst gribas tikai vairāk, un paliek arvien nesmukāks. Vakar nācās ēst šādu ēdienu un es "pilnīgi jutu", kā viņš nav gatavots ar mīlestību un uznāca viegla lēkmīte. |
|
|
|
[Dec. 15th, 2016|04:22 pm] |
Vai no mīlestības var nomirt? Man bieži tā ir šķitis. Bet šobrīd nē. Es jūtos drošā vietā. Vienlaikus milzīga mīlestība un liela stabilitāte. Nepieredzēta sajūta. Viegli sāp galva. Vēršot skatu iekšup, dzīvības enerģija sāk raustīt vēderu un kapalabhati elpa sākas pati no sevis. Es nezinu, kas tas ir, kas nāk ārā. Kāpj asaras, gribas sevi glaudīt un atvainoties par to, ka es tik ļoti sev neticu un riebjos.
Atverot acis - Rozā debesis - ar mani mazliet runā. Daži putni. (Runā arī istabas augi. Viss mazliet līdzīgi kā pēc sēnēm).
Lēnām arvien tumšāk rozā Lēnām putnu arvien mazāk |
|
|
|
[Dec. 15th, 2016|09:21 pm] |
dienas vārds ir "karmiskā panika" |
|
|