| |
[Apr. 22nd, 2011|12:44 pm] |
|
es gribēju teikt dažus vārdus pret ciešanu teoloģiju. no sērijas, ka šodien ir jāraud "cik šausmīgas sāpes Jēzum bija jācieš manis dēļ"(ak galva asiņaina). tā ir tikai tradīcija. un sevis spiešana kaut ko just kaut kādā dienā....jebkura spiešana sevi kaut ko just ved uz neīstumu. tātad prom no patiesības. īsta personības brīvība ir neizlikties, ka jūti to, ko nemaz nejūti, un arī ticībai vajadzētu uz to vest. es to visu saku no savas kristieša pieredzes, ja. man aiz muguras ir daudz gotisku Lielo Piektdienu. paldies tam vienam mācītājam, kas nesen mani atveda pie šīs domas. šī diena ir laba, lai gremdētos pārdomās par garīgām lietām un citādi veltītu tam laiku. jo ikviena stunda, ko nevelta materiālām rūpēm vai netikumiem, ir svētīga. bet tas drūmais noskaņojums, ciešanas, raudāšana par Jēzu ... manipulācija, kas izvērsusies tradīcijā. bet jūs taču paši gribat ticēt. jūs taču zināt, ka Kristus jau ir augšāmcēlies. ja raudiet, tad par to, ka Dievs ir, ka patiesība ir, un ka jūs redzat ceļu uz to, nevis par to, ka Jēzum bija tik šausmīgi jācieš. jo tas ved purvā, proti, uz bēgšanu no garīgām lietām un to atlikšanu uz rītdienu. |
|
|