| |
[Feb. 5th, 2007|01:08 am] |
|
otrs iemesls, kura dēļ raudāju šajā brīnumainajā rītā, bija vecās aizdomas pašam par saviem iemesliem, kādēļ vispār Tevi. esmu audzis lielpilsētā, neesmu nedz vienkāršs, nedz dabisks, jau pamatskolā man likās, ka stilīgums nozīmē īsto dzīvi, ja būs smukas drēbītes un, parādīdamies durvīs, izskatīšos kā nāves eņģelis, viss būs tip=top, mani mīlēs un neaizmirsīs. šādus maldu ceļus esmu staigājis, un to visu vajadzēja ārdīt nost, lai pietuvotos pašam saviem pamatiem. skaistums dzīvē. visa tā mana manierība. un arī iemesli pēc Tevis alkt - varbūt tikai tādas pašas alkas pēc skaistuma savās iekšās, tāda pati manierība, kā tās japāņu filmas, kurās katrs kadrs ir pārdomāts visupirms estētiski un tikai tad - pēc jēgas. nevis Patiesību, bet skaistumu es meklēju Tavos pagalmos, ko? tik sapisies estētikā es esmu? kāpēc tieši šādas domas šajā rītā? tāpēc, ka galvenais čammāšanās iemesls bija nespēja atrast lakatu, ko apsiet ap galvu, jo matus izmazgāt es nepaspēju. beidzās tas tā, ka es atjēdzos - ko es, losis, daru??? kādu vēl lakatu???? izmisis izskrēju uz ielas un tajā pieturā apsēdos, un vienlaicīgi pār abiem vaigiem man noritēja asaras, galvā - kažokādas cepure, ausīs šūpojās zelta auskari (Parīzes alžīriešu kvartāla dzeltenā zelta auskari, kurus meklējot un laikojot šoruden aizvadīju vairākas dienas, es, stulbais vergs)- spīdīgos stulmu zābakos un hiphoperu biksēs - transvestītu dievs! - sēdēju tajā pieturā, un, iespējams, pat izskatījos pēc parādības. savā izmisumā, kas, to visu pēkšņi apzinoties, kļuva neīsts. nākamajā mirklī ieslēdzās mana brīnišķīgā depresivņika raksturīgākā pazīme - acs pievilka visu to, kas būtu interesanti Tarkovskim un indiešu kino jaunajai skolai, proti, manī triecienveidīgi ienāca asfalta četrstūris, simbolizēdams realitātes netīrību - četrstūris, kurā, labi to atceros, bija trīs izkošļātas košļenes, daži benčiki, baloža kaka un pakusuša sniega netīrumi, spiedās manī iekšā spiezdamies šis četrstūris, mirdzēdams saulē, un es, auskarus šūpodams un raudādams - viss kopā, šis mirklis, kas mani atkal attālināja no Tevis, ak dievs, ak Dievs, kā sapisies es esmu. atbrīvo. |
|
|