| |
[Feb. 5th, 2007|12:53 am] |
|
kas bija šorīt? nekas tāds. gribēju izkasīties, lai beidzot apmeklētu B-baznīcu, ko man ieteica, jo neesot tik stulbi sprediķi kā citur. lai beidzot svētdienas rītā pieceltos kā cilvēks, kopš esmu beidzis dzert un pārlieku socializēties, kopš sestdienas veltu ģimenei un darbam, tam taču nevajadzētu būt tik grūti, ko. atrados divu autobusa pieturu attālumā, biju pat nakti saplānojis tā, lai tur atrastos, bet nespēju izkasīties, un tad, kad beidzot izgāju uz ielas, un saule iespīdēja man acīs, un apsēdos pieturā, sāku raudāt par savu miesiskumu. miesīgo miesiskumu, sen nebiju par to raudājis, bet redzi, Dievs, ja citiem par miesiskumu atgādina kaut kādas atkarības no vielām un cilvēkiem, tad mani šādas atkarības drīzāk iepriecina, tajos retajos brīžos, kad kas tāds gadās, teikšu kā ir - sajūtos kā īsts cilvēks, kā piederīgs visai tai dostojevščinai, - bet, nemānīsim sevi, kas tāds negadās bieži, nē, pārsvarā gadās tieši šī nožēlojamā čammāšanās, nekonkrētība, nespēja organizēt un disciplinēt sevi, lai veltītu laiku Tev. ar to taču nepietiek, ka domāju par tevi brīvi izvēlētos brīžos, "kad gribas", protams, ka nepietiek. tobrīd, tajā autobusa pieturā, vēl nebiju izdzirdējis tos vārdus, ko izdzirdēju B-baznīcā - "Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu" (1.Kor.6:20) - man tas nenozīmē "negrēkot" tādā veidā, kā tas pārsvarā tiek minēts ilustratīvos piemēros sprediķa vai parastas moralizēšanas ietvaros. man šis parastā tipa "negrēkot" nesagādā problēmas, tāpēc man "negrēkot" nozīmē dis-cip-lī-nu, uz kuru atkal nebiju spējīgs šajā brīnumainajā rītā. turpinājums sekos. |
|
|
