|
Jun. 11th, 2013|10:01 am |
mana gada intervija un, iespējams pat viena no dzīves intervijām, ir saruna ar Mišu Gromovu šīmēneša Rīgas Laikā. Viņš pasaka diezgan daudz par ko gribas teikt tik 'āmen āmen' - gan par mākslu, gan zinātni, gan garīgumu, gan trivialitāti un izdzīvošanu. kā arī attaisno manu alerģisko nostāju pret praktiskiem jautājumiem. tas ir pirmais.
otrs, kas neliek mieru ir "sliktā māksla". ja pieņem, ka cilvēkam iedvesmas brīdī pieskaras dievs, tikai tagad nepiesienaties vārdam "dievs". un tad mēs skatāmies, ka no viņa nāk ārā ir vienas vienīgas trivialitātes, labi, ja tas ir tehniski labi nostrādāts, to vēl var noraksīt uz šovbiznesu, vai, ja trivialitāšu vidū pa retam gadās pa kādai pērlei, to arī var saprast, cilvēks pūlas paplašināt apziņu bet tas nav tik ātri, bet kas ir tad, ja cilvēks pat sev un visai pasaulei sevi definē kā mākslinieku, bet ārā nāk tikai tehniski sliktas trivialitātes, kur tad ir dievs? vai, drīzāk, kurš ir tas, kas viņam pieskaras?
uz šīm pārdomām uzvedināja feisbukā pamanīta saite zem kuras slēpās šis raksts
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=382850%3Aviesturs-kairis-pri-visam-esmu-mkslinieks&Itemid=201 |
|