| |
[Jun. 22nd, 2011|12:13 pm] |
bet kad tad ap jāņiem ir bijis viegli. nekad.
vieglāk paliek tikai, kad sāk iet uz otru pusi. varbūt es tiešām esmu vampīrs.
es negribu palikt tāds kā tie, kas runā par enerģijām ("es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks"), bet varbūt tā patiešām ir kaut kāda tumsas un gaismas cīņa dabā, jo vienmēr ap šo laiku izeju ārpus visām struktūrām, kaut kādā zemākajā līmenī, un nekas nepalīdz. un vienmēr tas notiek šai pašā stilā. ar nesaprotamu izolēšanos, solījumu nepildīšanu, pārmērīgu iekrišanu kaut kādās filmās, kuras vienmēr ir par asinīm un šausmām, un pārņem mani tā ka staigāju arī darbdienās kā sērdzīgs, nevar vairs sevi izturēt pat ne minūti, bail palikt vienam, šausmina pūce parkā un vēja gaudoņa karnīzē, uz afišu staba izlīmēts plakāts pārvēršas par dēmonu, bet sabiedrībā ir vienīgi neērti.
atceros vienu reizi pirms pāris gadiem, kad skatījos pēc kārtas visas Sorokina filmas un un tad es aizgāju uz kaut kādu smirdīgu bāru un tipa "izklaidējos" - sašķaidīju glāzi un ar šķembu sagriezu sevi un nejaušu deju partneri, blood was on the dancefloor, personāls izteica brīdinājumus, bet es tikai smējos un turpināju, pēc tam braucu uz kaut kādu svinību vietu zaļumos viss aptīts ar plāksteriem un daba šķita "sātana baznīca", alkohols nemierināja un rotaļas neiepriecināja
un Dievs šķiet pazudis. klusums, no response pat fiziski koncentrējoties uz attiecīgajām čakrām. es jūtos kā nolādēts mūžībai ar savu miesu divatā. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}