|
Mar. 7th, 2010|06:13 pm |
kāpēc to nemāca jau bērnībā, ka mēs ar manu sirdi neesam viens un tas pats. (saukt to par sirdi - tā ir tikai izvēle, jo tas ir skaisti, pieņemu, ka tā ir arī tā vieta, kur mēs nokļūstam meditācijas laikā, bet varētu jau arī teikt "zemapziņa" un "patiesība par mani", es domāju, ka tur nav atšķirības, kamēr es tik maz zinu par neapzināto) bet kāpēc mūs nemāca turp iet un apvienoties un iemācīties likumus, kas valda TAJĀ vietā - kāpēc par to vispār nerunā?
teiksim tagad, kādas 2 stundas staigājos pa internetu, jo nav ko darīt, esmu pavisam viens šajā svešajā pilsētā un visi, ko mīlu, ir tālu prom, un beigās atjēdzos pavisam skumjš un nelaimīgs, mutes kaktiņi velkas uz leju un asaras riešas, lai gan neko tādu es tur nedarīju - mēgināju nopirkt sandales internetā, pameklēt vai kaut kur nav recenzijas par vienu izstādi,kaut kādas ziņas un TV sižetus paskatījos, neko bēdīgu nelasīju, bet kurš bija tas ES, kurš šīs divas stundas tomēr darīja kaut ko tik bēdīgu, ka MAN ir jāraud. un vai tas ir tas pats es, kas guvis visas tās sūda bērnības traumas, par kurām es nezinu nekādu zināšanu, toties jūtu jūtas un uzvedos uzvedību? prāta rokas aizsedz manas sirds acis un manas sirds acis sasien prāta rokas. un tā katru dienu. |
|