Nav vērts cepties pat 5 minūtes par to,kas vairs nebūs svarīgs pēc 5 gadiem./vecais labais teiciens,kuru šodien ieteica mana mīļā I/

Lai gan rīt agri jāceļas, bet šōvakar man tomēr neaizmigt kaut ko neuzrakstot.
Vispār jau otro dienu pēc kartas gribas rakstīt, bet tā vietā esmu sākusi adīt.
Kaut ka meklēju tos dvēseles balzāmus (vai balzamus?)
Pēdējā laikā ļoti iepriecina cilvēki, kas man ir apkārt :)
Lai gan mums katram ir sava dzīve ko dzīvot...
Es nezinu, kura ir tā mana dzīve ko es dzīvoju.
Jo es atrodu laiku, ja gribu.
Es dzīvoju pārāk daudz sarunās un savās neprātīgajās idejās.
Darīt.
Īstais vārds tomēr ir darīt.
Ļoti lēni, bet es daru, darīju un darīšu.
Visam savs laiks.
Sirds pilna man ar mīlestību pret draugiem.
Tiešām, visus tos patiesos draugos, kas man ir novērtēju un mīlu ar visu, kas man ir.
Tāpēc, arī man jāļauj.
Jāļauj, ka arī es rūpu tiem,kas man rūp.
Paldies Jums un arlabunakti :)

Tik dvēseliskas sarunu svētdiena.❤
Runājām ar viņu par dzīvi,miesu,iekšējo harmoniju un dzerām melno balzamu ar kafiju par mīlestību.
Lai ir tā īstā sajūtiņa.
Lai ir tā,ka ir kaislīgi un mīlīgi.
Viņai jānodarbojas ar mūziku, man jāatrod miera dvēselē,kamēr virzos uz savu mērķi lēnām.
Jānopērk klavieres, mācīšos spēlēt.

"It’s easy to write it down. To turn the pain into something pretty, to find some sort of closure or escape in the words. The hard part is trying to say it aloud, trying to seek the same comfort when you’re talking about it candidly. The metaphors can only take me so far, and I can compare the pain and the memories to a fire or a storm forever if I want. Eventually though, I’m going to have face them for what they are. Real. Real and dark and tortuous moments, and there was nothing pretty about them. It was never brave to write them down, it was just easier."

Atklāsmju pilna pirmdiena.
Ir cilvēki un lietas, kas piepilda manu dvēseli.
Manu rakstnieka dvēseli.
Ja espar tevi raksti, tad manās atmiņās tu dzīvosi mūžīgi.
Tā es atšķiru likteni no garāmgājējiem.

Nē, nu nopietni man ir kaut kādas nopietnas emocionālas problēmas.
Mana komunikācija pēdējā laikā iespārda.
Šis rudens ir pieskāries man ļoti nepatīkamā veidā.
Nezinu, kā ar to tikt galā.
Ar ko novērst šīs negatīvās domas?
No otras puses pati sev saku, jākļūst nopietnai. Cik var būt pozitīvai pret pasauli.
Saproti mani. Es vairs negribu būt tas labais gariņš. Tam kam es rūpu, tas arī man palīdzēs. Tam kam vienalga pagriezīs muguru un aizies.
Laikam pārāk daudz vientulības pēdējā laikā.
Jāiet bēda slīcināt seriālos. Rīt jauna diena. Daudz kas jāizdara.

Ir šodiena, un es jūtos labi.
Laikam jau vakardienas jaukā pasēdēšana pa pusei klusumā Teātra bārā nāca par labu.
Ļoti patika tā atmosfēra. Solījos gan šodien tur arī iegriezties, bet tomēr nē.
Atnākšu kādā darba dienā, kad būs mazāk cilvēku,
paņemšu kafiju un mokas šotu, būšu pa to laiku jau sarūpējusi sev jaunu kladi un pildspalvu un nodarbošos ar plānu kalšanu un rakstīšanu.
Lai gan motivējošo pusotru stundu garo video nenoskatījos līdz galam.
Man pietika ar to informāciju ko es dabūju.
Man tiešām šādi video nepatīk, man patīk labāk pašmotivāciju atrast sevī.
Es atradu, vismaz šodien es tā jūtos.
Aizgāju uz Teātra bāru un no tās auras iedvesmojos.
Sēdēju dzēru sevu šņabi ar sulu un skatījos apkārt blāvajās prožektoru gaismās un
domāju.
Šorīt pamostoties sapratu, kas man ir jāizdara, kas man ir jāsaraksta, kā man jāsakārto savs dienas režīms,
lai neļautos slinkumam.
Protams, nekad nav garantija, ka nepadošos slinkumam, bet man ir cerība un pie tās pieturēšos pagaidām.

Kā arī no tuvu cilvēku puses pieprasīšu pastiprinātu uzmanību, lai pieskata mani.
Jo salasījos no rīta trolejbusā braucot dažādus padomus un knifus, kā motivēt sevi labāk virzīties uz nosprausto mērķi.
Viens no tiem punktiem bija, lai pastāstu savu mērķi sev tuvam/tuviem cilvēkiem, ka esmu apņēmusies tiekties uz to un to, un ka tie cilvēki mani taču atbalstīs.
Realitātē es teiktu, ka ir savādāk, vismaz man, jo ideju man netrūkst, par tām es runāju daudz,
varbūt pat pārāk daudz, jo cilvēki man apkārt, neuzdod jautājumu un neuzbrūk ar tekstiem, kāpēc tu nedari ko solīji, a?
Zinu, cik tas mazohistiski izklausīsies, beet man reāli pietrūkst, ka man kāds uzdirš virsū par slinkošanu, vai baksta mani ar jautājumu, jo tas vismaz kalpo kā atgādinājums pašai sev, ka ir jāsaņemas, a ja VISIEM pohuj, vai tu celies, vai tu dari, vai nedari, kaut vai guli visu dienu gultā slinkodams, nav neviena kas man par to pārmestu vai liktu justies slikti par to.
Tikai es par to brīžiem jūtos slikti un tad no tās sajūtas izvairos savā filmu/seriālu/grāmatu pasaulē.
Man vajag brutālu pļauku sejā, nevis glaudīt mani kā mājdzīvnieku.

Par laimi šodien esmu darbā un ir ļoti darbīga diena.
Šodien esmu pa pusei čakla, rīt centīšos būt čaklāka.
Nākamais ieraksts iespējams sekos ar maniem tuvākajiem, mazajiem mērķiem.
Iespējams, paturēšu to pie sevis.

Vai zini to sajūtu?
Kad gribas visu pasauli un reizē negribas neko?
Burtiski neko.
Es ļoti labi zinu šo sajūtu un man jau ir apnicis meklēt miljons iemeslus
vai problēmas sakni, runāt par to utt.
Tas nepalīdz.
Runāšana nepalīdz.
Rakstīšana nepalīdz.
Es nezinu vairs, kur lai skatās, lai ieraudzītu gaismu.
Mērķi dzīvei. Motivāciju. Iedvesmu.
Atkal sajusties dzīvai.
Vai Tu zini to sajūtu?
Nē, Tu nezini.
Jo Tu uzskati, ka man ir jārunā par to kas manā jūtu pasaulē plosās,
jo Tu uzskati, ka vienkārši kaut kas ir jāmaina,
jo Tu uzskati, ka jāatrod motivācija grāmatās un filmās un velns viņu zina kur vēl.
Bļeģ.
Nē
Ar mani tā nav.
Tu teiksi, tad ej ārstēties, aiej pie psihologa/psihiatra.
Tu teiksi, lai es virzos pamazām un koncetrēju savu enerģiju kaut kur konkrēti
Nevis dalu sevi visai pasaulei.
Nē.
Es kliedzu skaļā balsī, NĒ.
Ar mani tā nav.
Man ir sava dzīves garša.
Šoreiz ir pienācis ļoti melns aptumsums manā prātā.
Es vairs nezinu, kas man palīdzēs vai Tev.
Man nav enerģijas.
Tas ir kā melnais caurums galvā, tas iesūc visu manu dzīvi sevī
Izkaisa to pēc tam putekļos.
Ir septmbris un iespējams es ceļu paniku neparko.
Rudens ka nekā,
bet šobrīd nav sajūtas ka citreiz, katra nākamā lēkme ir arvien melnāka un depresīvāka.
Šoreiz ir grūti, ļoti grūti.
Rakstu šo tīri sev, ne Tev, ne Tev un ne Tev.
Varbūt rakstīšana palīdz.
Šaubos.