|
|
|
Jūlijs 17., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) coda | 14:36 - contemplations extracted from a message to a friend
un vispar ta jau ir, ka es shausmigi daudz kam shobrid izeju cauri sava galva. ko es gribu un tas, ko es varu sanjemt vai sanjemu nesakrit un es nezinu, ko darit, tjipa, vai ir verts kaveties pie ta, kas ir, jo, ka stasta, daba nemil tukshumu un tukshums driz aizpilditos vai kaut ka ta.. vai ari vienkarsi es gluzi tapat ka dzeks kartejo reizi nezinu, ko gribu. jeb visdrizak - man vajag palidzibu jeb stumienu lai neskatitos uz to, ko es pati zinu ka negribu, bet ietu uz to, ko es gribu. jauki, beidzot noformuleju savu stavokli.
piebilde tikai cibai
tā ir, pēdējais ir pareizs - kristīnei vajag stūmienu. es zinu, ko man vajag... es gribu būt tas, kas es esmu savā būtībā un kā man ir labāk, taču man iekšienē ir kas plnīgi pretējs - neizārstēts neārstējams depresīvais, un tiem ir tāda nelaime - viņiem patīk būt tā, kā viņi ir, būt nomāktam, būt apspiestam, it kā ..būt sāpēs.. un es, tiecoties pēc savas gaismas pa reizi atmetu skatu atpakaļ un ilgās bezmaz varu sākt raudāt.. ko lai dara? kā lai tiek vaļā no šīs vēlēšanās būs sliktākam, būt nelaimīgākam, būt tā, ka sāp, ka debesis gāžas pāri un vēlēties, kaut varētu izgaist? kaut nebūtu dzimusi, kaut neviens cits nebūtu dzimis, ciktāl tas atkarīgs no manis... es zinu, ka es gribu iet pretējo ceļu, bet kāpēc man velk atpakaļ? ko lai es daru? ko lai es daru? ..
es plēšos uz pusēm, es riskēju ar cilvēkiem, kurus negribu zaudēt, jo es nezinu, kāda es gribu būt viņu priekšā... teiksiet, "Tāda, kāda esi"? ..bet viņi to nevarētu panest.. viņi to nevar panest, ka jautrais čiris kādudien varētu piezvanīt un sākt runāt par to, kā nokrist no palodzes uz ārpusi varētu būt forši un kā tilti aizvien vilina, it sevišķi tie, kam apakšā ir ūdens.. bet tāda es esmu, saplēsta starp pilnīgi divām dažādām dabām, normālā neskaitās, jo tā ir tad, kad nav nekādi - kad ne īsti smieties, ne raudāt.. un man nepatīk viduvējības, vismaz ne savējā.. man nepatīk, citiem, iespējams, arī ne, bet par citiem es nekā nezinu, tik par sevi runājos.. bet kas noteikti citiem nepatiks ir šī mana tumšā puse, kur nu vēl tad, kad tā sāk rūgt un vērsties pret šiem citiem, norādot uz katru viņu nelaimīgo, iepriekš piedoto kļūdu! ..bet tas ir tā, tā nav šodienas tēma.
kādai man būt? - tādai, kā man patiešām gribas būt.
..bet kā to panākt, jo man patiešām arī gribas būt tam lietusmākonim, bet es apzinos, ka es to vēlos tikai kaut kādu muļķīgu apsvērumu dēļ, bezmaz aiz skaudības pret savu [nepietiekami izdzīvoto?] pagātni..
kā lai es palaižu to vaļā?
|
Reply
|
|