Lietotājs 
hotai brīdina, ka dzīvokļus pārbauda energokontrolieri, tad nu atcerējos, kā sanāca pirms kāda gada.
No blakus mājas piezvanīja meiteņu mazais brālēns un sacīja, ka atskries ciemos. Kad pēc pāris minūtēm pie durvīm zvana, mēs ar Līžbeti loģiski nolemjam, ka tas tak mazais Karlišeks un nodomājam viņu pakacināt. Tad nu pieejam pie durvīm un jautājam spiedzīgās bērneļu balsīs: "Kas tul ila? Vai pelēkais vilks?". Liels ir mūsu pārsteigums, kad pēc nelielas, bet izturētas pauzes no otras puses atskan kautra atbilde: "Nē, te Artūrs no Izzi". Atveram durvis - tur stāv kautrs, astēnisks jaunēklis parastajā apbedītāju tipa uzvalkā ar Izzi mapīti un neatraidāmiem piedāvājumiem. Lieki teikt, ka pēc durvju atvēršanas gan māte, gan meita aiz smiekliem vāļājas pa zemi . Labi vēl, ka galvā zeķi neuzvilkām, jo bija arī tāda doma. Tiktāl viss labi. Mums neko nevajag. Izvadām Artūru, kurš dodas turpināt savu neapskaužamo misiju mūsu kāpņutelpas otrajā stāvā. Pēc minūtes atkal zvana. Šoreiz jau noteikti Karlišeks. Mēs atkal pie durvīm ar to pašu jautājumu: "Kas tul ila? Vai pelēkais vilks?" Ticiet vai neticiet - aiz durvīm Latvenergo kundzīte - energokontroliere. Nekontrolēto zviegšanu noteikti dzirdēja arī Artūrs no Izzi kaut kur otrajā stāvā.
Starp citu, neviens no Izzi pie mums vairs nav nācis, jo dzīvoklis laikam skaitās apsēsts.