Božena Chodunska

Mīļo Garkajtētiņ, dārgo dakter, sestdien viss bija tā - aizminos līdz jūrai, un tur viss bija tāds pelēks un kluss un debesis zemas, ka likās, baltie zalkši kolonnām vien nāks laukā no kāpām un sēdīsies laivās. Bet neviena zalkša nebija, tikai tālāk uz Vecāķu pusi skraidīja pūķa laidēji un suns, un zemu, zemu virs ūdens lidinājās mazais divvietīgais lidaparāts, tik tuvu, ka pilotam droši varētu pamāt, un viņš varētu māt pretī, bet piloti nemāj, jo viņiem jātur stūre. Parādījās saule un mazs pleķītis debesu ziluma tādā neierastā krāsā, ne nu gluži kā vijolīšu krāsas kleita, bet uz to pusi.
Un tad vienu brīdi, apmēram 5 minūtes Visā Visumā viss bija kārtībā un planētas stāvēja gluži pareizi, nu jūs jau zināt kā mēdz būt, itin kā viss spainis ar laimes hormonu būtu manējais, un es nodomāju, ka tagad, šajā brīdī, mīļo Visumiņ, tu mierīgi vari uzmest man uz galvas kādu meteorītu, vai ielikt rokās sarūsējušu vinčesteru, jo ir tik labi, ka itin mierīgi varētu aiziet beigu titri laimīgām beigām.
Bet skaidrs, ka nekāds meteorīts nenokrita un cilvēkam jau arī pārāk ilgi nekādu lielo laimi nevajag, citādi pārstāj ēst un vairot kopproduktu, tāpēc es izpeldējos un braucu atpakaļ mežā. Jā, un vai es teicu, ka man ir sēņošanas atkarība? Nu man tātad ir sēņošanas atkarība, tāpēc es braucu vēl dziļāk un dziļāk tajā piejūras mežā, kuru apmeklējuši tā mazāk babuļu ar nažiem, un nodarbojos ar sēņošanas safari vai velomašrūmingu. Nekādu smalko aprīkojumu nevajag, vajadzīgs velosipēds, vēlams kalnu vai vismaz tāds, kas par tādu izliekas, acu gaišums, labas bremzes un mugursoma. Minies pa bezceļu, ieraugot sēni spied bremzes, lec nost, griez sēni un met mugursomā un pēc kāda laika pusdienām pietiek. Mežs pie mums skaists, ar senajām kāpām un visādām vilkaču priedēm, kā par brīnumu, zvēri arī tur dzīvo, mežacūkas visu izrakņājušas, un ir pat barotava stirnām, es tikai brīnos, kur viņi visi dienā guļ, nu mežacūkas, stirnas un pārējie paralēlās pasaules iemītnieki.

Par svētdienu, mīļo Garkājtētiņ, man atkal stāsts, ka sestdienas sēņu panākumu iedvesmota ar vislielāko kartupeļu grozu, un saliekamo mačeti  cauri lietiem un pērkoņiem gāju pretī jūrai un sēnēm, tādejādi apvienojot patīkamo un patīkamo. Jā, un caur lūgšanos un draudiem pielauzu nākt līdzi māsu un bez īpašas lūgšanās un galīgi bez draudiem  cienījamo morphine . 
(Bet vispār ir tā, ka laikam ar mani nav tā pavisam labi, dakter, jo ir tādi cilvēki, kas ar mani sēnēs iet tikai vienu reizi, nu to pašu pirmo, un pēc tam vairs nekad ne labprātīgi. Vai tas varētu būt aiz tam, ka vienu otru reizi mēs galīgi pa tumsu no meža izvilkamies,  bet es jau domāju, ka ne, jo sēņot tak ir traki patīkami,  un tas noteikti visiem patīk.) 

 Tātad  mēs nu ejam pa pērkoņaino un lietaino mežu taisni uz Lielo Balto Kāpu un dzirdam skaņu, kas sākumā liekas kā motorzāģis, pēcāk kā  briežu tēva riesta dziesma, bet beigās izrādās, ka kāds stāv tajā kāpā un dzied.  Proti, vīrietis, spriežot pēc labi nostādītas balss, baritons; tenors noteikti ne. Un dzied kaut kādus meditatīvus dziedājumus, ar visādām modulācijām.  Izklausījās ļoti spooky taisni pēc kādām bānšija vaimanām,  bet tā kā Dieva Dēls  tika vairākas reizes daudzināts, tad nu mēs nospriedām, ka no ļauna tak tas nevar būt, un  pastāvējām un paklausījāmies kādu laiku, bet tā pa gabalu, lai netraucētu dziedātāju.