Božena Chodunska

Mans papus vakar saka manai mammai: "Iedzer gan, jo es gribu ar tevi komunicēt vienādā līmenī", kad mamma tā kā īsti negribēja dzert šausmīgi stipro brūkleņu šņabi.
Un tad mēs dabūjām dažus stāstus par karu Liepājā. Šo es vispār nebiju dzirdējusi. Par cūku tātad. Kara laikā papus vecāki, protams, tur cūku. Liepājas pilsētā, kas laikam nev bijis nekas neparasts, jo cilvēki aizbraucot atstājuši lopiņus savā vaļā, un tā vecaistēvs ar vecomammu pieadoptējuši gan cūku, gan govi, gan zirdziņu. Bet tā kā piepilsētā vēl bijusi arī zeme, tur bijuši visādi ogu krūmi, un vecaistēvs izraudzējis vīnu, jo jebkurš alkohols ir varen cieta valūta, pret ko var dabūt ij pārtiku, ij drēbes, bet ogas palikušas, un tad vecaistēvs saka puišelim, nu, manam papum, lai izmetot kaut kur grāvmalā tās pabiras. Bet papus jau tolaik bij taupīgs un apdomīgs un, labu gribēdams, ieber alkoholiskās ogas cūkai silē, par ko cūka tikai priecīga. Viss jau būtu labi, tak pēc stundas vecāmāte atskrien rokas lauzīdama, ka cūkai sarkanguļa, guļot uz sāna, sarkana visa, krācot, var jau saprast to cepienu, jo karš un nav ko ēst un tā.
Nu tad tiek nosūtīts pēc dakterkunga, bet dakterkungs apskatījis sirdzēju un ... paostījis un sacījis, ka ēe... nu gluži jau neesot tā ka sarkanguļa. Vienvārdsakot slimniecei vajagot izgulēties un daudz dzert un tad būšot labi.
Bet man papus dabūjis kārtīgi pa ļeškām, jo tā jau allaž ir, ka tie labākie nodomi netiek kā nākas atalgoti.

Taisni brīvdienās atcerējos dziesmu for  milda, kura krāj bēdīgas dziesmas. http://www.youtube.com/watch?v=qLoiDLYgMKQ

Kaut kur bija arī komentārs, ka (no aizspriedumiem brīvs pārstāsts) - "они пели так сильно, что у нас пол города себе вены перерезало".

Es no tiesas noticu ceļojumiem laikā, jo mūsu vidu ir ļaudis, kuri nav no šīs pasaules, vai vismaz šī laika, pie tam zilu asiņu viņi ir.  Repše, piemēram, viņš tak šļahtičs  caur un caur visās savās izpausmēs, viņš labi iederas komplektā ar augsto krādziņu, žabo, rapieri, un kādu dueli, kaut kur pat negribēti pat simpātisks ar savu aristokrātisko aizrautību ar zirgiem  sauszemes un gaisa transporta līdzekļiem un sievietēm, un glezniecību.
Un tad vēl Šlesera kungs. Viņš arī droši vien ir kāds, kam savulaik piešķirts tituls par svēto grālošanu, tāpēc es esmu pat tā kā vīlusies, jo intervijā Sestdienai atsaucoties uz itin kā Baibas Rubesas teikto, ka viņa esot bijis jāiet bučot Šlesera gredzenu,  sers Šlesers bilst, ka viņam nav nekādu gredzenu, viņa vienīgais gredzens esot laulības gredzens. Es gan pieņemu, ka viņš ir viltīgs un, izliekoties nezinām gredzenbučošanas nozīmi, prasmīgi slēpj savu 13. gadu simteņa izcelsmi.
Ek,  bet Lemberga kungam es vienkārši vēlētos veltīt labu dziesmu.

http://www.youtube.com/watch?v=MCgpuYW66DI

Ceļojums laikā: Motherless child versija. Un visi kā no 1971. gada žurnāļiem.