Božena Chodunska

Un vēl es dabūju ar durvīm pa galvu, netīšām. Tā kā šodien tiešām vajadzēja palikt mājās.

Hormonally yours,
Bridget Jones

Dārgā dienasgrāmata, tā kā esmu nākusi pie samaņas (lai gan kopumā joprojām liekas, ka man ir vismaz cūku sarkanguļa, man sāp galva un kunģis arī smeldz, un es gribētu iet mājās giljotinēties) un pat spēju rēķināt saliktās procentes, izstāstīšu, kā tieši par mani ņirgājas tuvākie kolēģi no mūsu numuriņa un apkārt. Runa, protams, ir par manu vidēja hobita garumu, ja, cienījamie Rohānas jātnieki un Viduszemes ļaudis.
Tātad, gadsimta joks skaitās tā saucamā kalendārā metode - t. i. palūgt mani pārlikt sienas kalendāru (mūaaaaahaha!).
Tad nākamais levels ir - Boženiņ, parādi, kad iesi atvaļinājumā (mūaaaahaha) visiem atkal prieks, jo es varu aizsniegt apakšējo ailīti, kur mēneša beigas.
Boženiņ, draudziņ, kad tev dzimšanas dieniņa, mēs tev saliekamās kāpnes uzdāvināsim, (kā bibliotēkās un veiklos, ja).
Boženiņ, nostājies blakus Jurītim vai Jānītim (tiek izvēlēts kāds personāžs virs m 1.95), mūaaaaahahaa, vai padod mums tos vāciņus no augšējā plauktiņa (Mūaaaaah!).
Nē, nu es jau neko nesaku un nesūdzos, tas izkrāso ikdienu, es viņus visus varētu pārspēt vienīgi ar iespēju iebāzt roku trīslitru burkā ar marinētiem gurķiem un secīgi izēst tos viena pati).
Es nemaz nepieminēšu faktu, ka veikalā Prizma jau beigušās TĀS zeķbikses, kuras es vispār VARĒJU aizsniegt, un lielākoties visu bāru letes man ir līdz... nu labi, tas nav zods, tie ir atslēgas kauli.