Pēc rasbainieks valodu diskusijas es aizdomājos, ka Tiem, Kas Dzimuši Pēc Maskavas Olimpiādes (tas nav domāts kā uzbrauciens, bet kā atskaites punkts, kā Kristus dzimšana, piemēram) kopumā domā citās kategorijās, varbūt vairāk spriež no kosmopolītiskām, mazāk no nacionālām pozīcijām. Tas atkal nav uzbrauciens, bet vairāk fakta konstatācija. Atskaites punkts ir tīri pragmatisks - indivīda tiesības saņemt no valsts pakalpojumus, varbūt arī universālais taisnīgums un tīri vispārcilvēciskās tiesības uz to vai šo. Oficiāla divvalodība un ultra multinacionāla sabiedrība man nav patīkams nākotnes modelis šeit, ne tagad ne vēlāk. Ar visu cieņu pret indivīda pašizpausmi un tiesībām dzīvot pa savam jebkurā planētas Zeme punktā nu negribētu šeit ne mošejas, ne vairumā kundzes parandžās, ne jebkādu citu valodu kā vēl vienu valts valodu. bet pieņemu, ka citiem tas ir pilnīgi OK, ja vien aparāts funkcionē. Iemesls droši vien ir pilnīgi atšķirīgā pieredzē un skatā uz saulaino tāli. Es tikai tā domāju – nacionāla valsts kā tāda vispār kādam ir vajadzīga, izņemot vecotēvu un vēl dažus Baltostēvus?