Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par nenotikušo un to, kā nesanāk

"Melnais samts" ir viena no tām retajām un peroniski ļoti gaidītajām filmām par nenotikušo. Tā ir nevis kārtējā filma, kas sastāv ne series of exciting or unfortunate events, bet drīzāk par reālistisku dzīve rutīnu, par to, kā nesanāk, par konstantām šaubām un mokām, par ātri skrejošu laiku, bet lēni ritošu tikšanu galā ar dzīvi. Man šķiet, es sen neesmu redzējusi dzīvei tik tuvu filmu. Un, jā, iespējams, tajā tiešām arī ir manas paaudzes 'vaibs'. Cilvēki, ko audzinājusi padomju paaudze, kuri atceras 8h rindas uz Polijas robežām, paaudze, kas diezgan daudz auga savā vaļā, jo tēvi dzēra un mātes strādāja, paaudze, kas vazājās pa pagalmiem un jumtiem. Paaudze, kurai rietumu standartu apsolījumi par nākotni atnāca līdz ar mūsu pieaugšanu, nevis tika ielikti šūpulī, un tad nu mēs aizvien mācāmies no tā visa paņemt to, kas der, un paralēli tikt vaļā no šīs 90'o gadu uzslāņojuma. Paldies jim no Cēsīm!