jo mēs taču varam paspēt visu
Okt. 30., 2016 | 12:09 pm
ēterā: Saltillo - A Hair on the Head of John the Baptist
Ā, nu vispār vēl es pa šo marasma nedēļu pamanījos apmeklēt "Danse Macabre" atklāšanu - tur nav, ko daudz bilst, aizejiet. Nāves maskas lielākoties ir savāktas no citu muzeju kolekcijām, kā arī privātkolekcijām. Ļoti plaši ir pārstāvēta dažādu latvju tautas dižgaru, piemēram, Raiņa, Aspazijas, Kārļa Zāles, Kārļa Skalbes, brāļu Kaudzīšu, paša Paula Stradiņa, Jāzepa Vītola, Eduarda Smiļģa, Gustava Zemgala, Annas Brigaderes un daudzu citu nāves maskas. Tāpat ir izstādīta arī Pirmā Pasaules kara krituša karavīra nāves maska un nezināmās 16 gadus jaunās meitenes pēcnāves maska, kas 19.gadsimtā atrasta noslīkusi Sēnā Parīzē un kas vēlāk kļuvusi par glābšanas lelles Anniņas prototipu. Tāpat redzama Ciņa pēcnāves maska, kurš bijis sifilisa slimnieks, kas dusmu uzplūdā nogalinājis savu sievu. Savulaik esot atlieta arī Kaupēna seja, kas diemžēl nav saglabājusies. Tradīcija atliet noziedznieku vai garīgi slimo pēcnāves maskas Eiropā 19. un 20.gadsimta sākumā visticamāk skaidrojama kā iespēja pēcāk pētīt šo cilvēku fizionomiju, lai noteiktu, vai un kā kriminālas noslieces vai vājprātība atainojas sejas vaibstos - tā saucamā tainted gene pool teorija praksē. Šī izstādes daļa ir noslīpēta labi.
Nedaudz pretenzijas jeb katrā ziņā pāris jautājumus raisīja 2.izstādes daļa, kurā izstādītas, piemēram, atsevišķas organisma daļas ar pavadošo stāstu - vai tas būtu par orgānu transplantāciju, vai kā jau sen mirušas sievietes vēža šūnas turpina dzīvot arī pēc nāves un "kalpot" zinātnei, vai, piemēram, pēc miruša ķermeņa parauga studentu veidota rokas mulāža utt. Tāpat ir izveidota siena, kur ikviens var uzrakstīt, ko vēlētos pagūt izdarīt pirms nāves, un noliktas četras "balsojamās urnas", kas piedāvā opcijas, ko es izvēlētos darīt ar savu ķermeni pēc nāves. Un ikviens, iemetot vienā no urnām balsojamo "pupu" tiek aicināts izteikt savu viedokli vai vēlmes. Te gan man bija iebildumi pret iespējamām opcijām, proti, kāpēc tikai četras un kāpēc tieši šīs četras: ziedot ķermeni zinātnei, ziedot orgānus transplantācijai, novēlēt ķermeni anatomikumam studentu apmācībai vai gluži vienkārši - tikt apbedītam. Kā ar kremēšanu? Tāpat arī ne līdz galam bija skaidra, kāpēc izstādes otrajā daļā izvēlēti tieši šie objekti, ne citi. Radās iespaids par pakļaušanos telpas izmēram (kas, protams, nav mazsvarīgi). Labs izstādes abu daļu savienojums ir nosacītajā 2.daļā izstādītie mūsdienu mākslinieces Dylan Meconis Danse Macabre zīmējumi, kur dejojošā nāvīte skeletiņa paskatā piezogas ne vairs hercogiem vai zemniekiem, bet hipsteriem, blogeriem un fitnesa entuziastiem. Mērķis - "likt aizdomāties" noteikti ir sasniegts, tomēr "nāves masku", kas arī galvenā izstādes daļa, noteikti ir nostrādāta daudz labāk.
Un kaut kad biju solījusies![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
mis_sarajevo pastāstīt, ko es domāju par R.Vaivara "Divas māsas un draudzene". Nu beidzot ir redzēta. Nešaubīgi principiāla un brutāla izrāde - brutāla tik tikpat ļoti kā pati dzīve. Kopumā 2,5 stundas bez pārtraukuma, protams, jau vien ir izaicinājums ikvienam skatītājam, tādēļ arī izrādes sākumā tiek arī paziņots, ka droši var iet uz tualeti, ja vajag, vai arī vienkārši projām, ja piebesī. Izrāde noteikti ir tāds blieziens-pārsteigums un gan fiziski, gan emocionāli izskatās ļoti smaga visām aktrisēm, kas gan brīnišķīgi tiek ar visu galā. Gana daudz izspelēto situāciju ir kā blieziens ar bomi un gribas tikai piekrītoši māt ar galvu, ka, jā, jā, kaut kas līdzīgs ir pieredzēts. Vīrieši no skatītāju vidus tiek burtiski ekspluatēti visu izrādes laiku (vienu nabagu izmantoja tik bieži, ka arī viņš beigās izpelnījās aplausus kā viens no izrādes dalībniekiem) un pēc katras šādas reizes viņiem tiek ierādīta atpakaļ viņu vieta ne vien zālē, bet dzīvē kā tādā. Kāds mans paziņa (vīr.dz.) bija par izrādi absolūti sajūsmināts. Domāju tikpat veselīgi to uztvēra vēl kāds pulciņš vīru, bet gan jau dažiem arī raustījās plakstiņš. Tiesa, nevajag domāt, ka izrāde sit tikai vīriešus, arī pašas lēdijas ir tālu no tā, ko saprotam ar vārdu "lēdija". Bet kas gan viņām cits atliek? Sak', nebūtu veči tādi kretīni un pidari - alkoholiķi (tas būtu vēl tas mazākais un pieciešamais), klapētāji, visu šķirbu drāzēji, bezgoži un vienkārši memļeki, nebūtu arī sievietēm jākļūst tik ciniskām un izmisušām. Kā Vaivars pirms tam intervijās bija izteicies - dažkārt, lai vīrieši vispār kaut ko sprastu, viņiem vienkārši ir brutāli jāsadod pa muti. Nu tad ar to arī sievietes šajā izrādē nodarbojas - dod pa muti viņiem tā, ka asinis līst (burtiski līst tikpat izteiksmīgi kā "Kill Bill"). Lai arī izrāde lielāko daļu noturēja manu uzmanību 100% (tas ir svarīgi, jo iepriekšējo nakti nebija gulēts) un atsevišķas vietas ir citējams, kaut kas kopumā pietrūka vai varbūt bija par daudz. Par daudz trokšņu, par maz niansētības un toņu. Manai gaumei pārāk tieši ar beisboleni par pieri. Noteikti pilnīgi liekas bija paša Vaivara pierakstītās a ļa "Melanholijas" cienīgās beigas. Tad gan man beidzot gribējās, lai izrāde beidzas.
Nedaudz pretenzijas jeb katrā ziņā pāris jautājumus raisīja 2.izstādes daļa, kurā izstādītas, piemēram, atsevišķas organisma daļas ar pavadošo stāstu - vai tas būtu par orgānu transplantāciju, vai kā jau sen mirušas sievietes vēža šūnas turpina dzīvot arī pēc nāves un "kalpot" zinātnei, vai, piemēram, pēc miruša ķermeņa parauga studentu veidota rokas mulāža utt. Tāpat ir izveidota siena, kur ikviens var uzrakstīt, ko vēlētos pagūt izdarīt pirms nāves, un noliktas četras "balsojamās urnas", kas piedāvā opcijas, ko es izvēlētos darīt ar savu ķermeni pēc nāves. Un ikviens, iemetot vienā no urnām balsojamo "pupu" tiek aicināts izteikt savu viedokli vai vēlmes. Te gan man bija iebildumi pret iespējamām opcijām, proti, kāpēc tikai četras un kāpēc tieši šīs četras: ziedot ķermeni zinātnei, ziedot orgānus transplantācijai, novēlēt ķermeni anatomikumam studentu apmācībai vai gluži vienkārši - tikt apbedītam. Kā ar kremēšanu? Tāpat arī ne līdz galam bija skaidra, kāpēc izstādes otrajā daļā izvēlēti tieši šie objekti, ne citi. Radās iespaids par pakļaušanos telpas izmēram (kas, protams, nav mazsvarīgi). Labs izstādes abu daļu savienojums ir nosacītajā 2.daļā izstādītie mūsdienu mākslinieces Dylan Meconis Danse Macabre zīmējumi, kur dejojošā nāvīte skeletiņa paskatā piezogas ne vairs hercogiem vai zemniekiem, bet hipsteriem, blogeriem un fitnesa entuziastiem. Mērķis - "likt aizdomāties" noteikti ir sasniegts, tomēr "nāves masku", kas arī galvenā izstādes daļa, noteikti ir nostrādāta daudz labāk.
Un kaut kad biju solījusies
mis_sarajevo pastāstīt, ko es domāju par R.Vaivara "Divas māsas un draudzene". Nu beidzot ir redzēta. Nešaubīgi principiāla un brutāla izrāde - brutāla tik tikpat ļoti kā pati dzīve. Kopumā 2,5 stundas bez pārtraukuma, protams, jau vien ir izaicinājums ikvienam skatītājam, tādēļ arī izrādes sākumā tiek arī paziņots, ka droši var iet uz tualeti, ja vajag, vai arī vienkārši projām, ja piebesī. Izrāde noteikti ir tāds blieziens-pārsteigums un gan fiziski, gan emocionāli izskatās ļoti smaga visām aktrisēm, kas gan brīnišķīgi tiek ar visu galā. Gana daudz izspelēto situāciju ir kā blieziens ar bomi un gribas tikai piekrītoši māt ar galvu, ka, jā, jā, kaut kas līdzīgs ir pieredzēts. Vīrieši no skatītāju vidus tiek burtiski ekspluatēti visu izrādes laiku (vienu nabagu izmantoja tik bieži, ka arī viņš beigās izpelnījās aplausus kā viens no izrādes dalībniekiem) un pēc katras šādas reizes viņiem tiek ierādīta atpakaļ viņu vieta ne vien zālē, bet dzīvē kā tādā. Kāds mans paziņa (vīr.dz.) bija par izrādi absolūti sajūsmināts. Domāju tikpat veselīgi to uztvēra vēl kāds pulciņš vīru, bet gan jau dažiem arī raustījās plakstiņš. Tiesa, nevajag domāt, ka izrāde sit tikai vīriešus, arī pašas lēdijas ir tālu no tā, ko saprotam ar vārdu "lēdija". Bet kas gan viņām cits atliek? Sak', nebūtu veči tādi kretīni un pidari - alkoholiķi (tas būtu vēl tas mazākais un pieciešamais), klapētāji, visu šķirbu drāzēji, bezgoži un vienkārši memļeki, nebūtu arī sievietēm jākļūst tik ciniskām un izmisušām. Kā Vaivars pirms tam intervijās bija izteicies - dažkārt, lai vīrieši vispār kaut ko sprastu, viņiem vienkārši ir brutāli jāsadod pa muti. Nu tad ar to arī sievietes šajā izrādē nodarbojas - dod pa muti viņiem tā, ka asinis līst (burtiski līst tikpat izteiksmīgi kā "Kill Bill"). Lai arī izrāde lielāko daļu noturēja manu uzmanību 100% (tas ir svarīgi, jo iepriekšējo nakti nebija gulēts) un atsevišķas vietas ir citējams, kaut kas kopumā pietrūka vai varbūt bija par daudz. Par daudz trokšņu, par maz niansētības un toņu. Manai gaumei pārāk tieši ar beisboleni par pieri. Noteikti pilnīgi liekas bija paša Vaivara pierakstītās a ļa "Melanholijas" cienīgās beigas. Tad gan man beidzot gribējās, lai izrāde beidzas.