Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 16. Maijs 2016

Mani dārgie draudziņi!

Šodien ir tāda darba duna, ka gandrīz neattapu atrast brīdi pusdienām. Uzskatīsim, ka šobrīd ir manas pusdienas.
Tātad pusdienu pauzē izstāstīšu jums sava rīta cirslību. Bija tā.
Miegs naktī bija labs, bet modinātāja zvans plkst. 06:00 mani tomēr drusku sagrāva. Vēl brīdi centos pagarināt mirkli "pirms", pagriežot abu spilvenu aukstās puses (hello, brothers and sisters!). Kad spilvenu siltums vairs nebija izbēgams un arī pūslis jau kādu pusstundu bija kliedzis par savu brieduma pakāpi, saņēmu visus savus spēkus un izvēlu tūļīgo un stīvo augumu no mīkstajiem palagiem. Nodevu miegainu sveicienu saulei un žagatai, kas laidās no ābeļzara uz tuvējo stalto egli, un lēnīgi vilkos uz vannasistabu, kur turpmākās minūtes divdesmit veicu miesas augšāmcelšanās rituālus. Soli pa solim, kustību pa kustībai nodevos sociālā paskata tjūningam. Kā vienmēr, pēdējā brīdī, kad jau jāskrien laukā no mājas, meklēju, ko tad vispār vilkt mugurā. Uzvelku kleitu, rūtaino, saprazdama, ka šodien nebūs un, iespējams, izdarīdama pāragru spriedumu par šīs nepilnas četras reizes vilktās kleitas īsto piederību veikalam "Otrā elpa", nevis uz mana auguma. Ātrumā lemju par labu svārkiem un krekliņam, pilnīgi parastam. Ātri, ātri, vēl pēdējais smaržu pieskāriens kaklam, mētelītis mugurā un esmu gatava laimē diet doties Kalpot. Gaismas slēdži, slēdzene, pakāpieni un priekšā jau smaržīgais un ziedošais Rajons. Esmu gājusi jau kādas minūtes trīs, kad pēkšņi mani pārņem sajūta, ka kaut kas ir aizmirsts, ka kaut kas nav pareizi. Gludeklis? Vai tomēr gaisma vannasistabā, kā tas ir gadījies jau iepriekš? Un tad pār mani lija apskaidrība. Man kaut kā trūka. Svārki, dāmas un kungi. Tas, kā man trūka, bija svārki. Esmu uzvilkusi mēteli virs krekliņa un melnām zeķbiksēm. Aptverdama situāciju, sāku smieties balsī, griezos uz papēža riņķī un steidzu apjost brunčus.