|
Dažkārt, vērojot mūsdienu svinīgus ģimenes foto, kas bildēti fotostudijās, rodas tāda viegla disonanse.
No vecajiem laikiem saglabājušās fotogrāfijās ģimenes, cik redzēts, svinīgi saģērbušās, parasti redzamas savā vidē.
Ja māja bija lauku zemnieku māja, tad fotogrāfija uzņemta ārā pie tās.
Ja muižnieku nams, tad fonā var būt attiecīgā nama interjers.
Bet praktiski vismaz līdz šim neesmu manījis, ka vecajos ģimenes foto, -- arī tajos, kas uzņemti fotostudijā, -- figurētu mistiski, pilnīgi ar ģimeni nesaistīta atribūtika -- antīki priekšmeti, mūzikas instrumenti, putni būros, vai vēl kas.
Mūsdienās tādi šķiet katri otrie, ciktāl tas redzams. Ja jau reiz esam atvilkušies uz fotostudiju, tad saģērbsimies ne savās drēbēs, turēsim ne savus saulsargus vai atbalstīsimies uz ne saviem zobeniem. No vienas puses, protams, nekāda vaina, kāpēc ne. No otras kaut kā šķiet drusku dīvaini, tā it kā cilvēkiem galīgi nepietiku ar to, kas viņi ir. |