|
I. Esmu nopircis māju.
Aptuveni šādu, tikai no akmens, bet arī nolietotu no iekšas un no āras, vēl ar veciem velveta aizkariem un visādiem tādām figņām. Milzīgi logi, piecmetrīgi griesti, viss tāds nošņurcis, pāris logi izsisti, bet olde worlde un šarmant. Un tad esmu iekšā koridorā un cīnos ar tikko uzlikto apkuras katlu, beigās viss strādā un es secinu, ka tagad var likt klāt arī radiatorus.
Pēc tam tas viss nez kāpēc transformējas, ka šī māja ir zaļa mauriņa vidū -- zemes gabals līdz ceļam vismaz pārsimt metru un īstenībā ir gandrīz savienota ar otru līdzīgu, pa vidu esot pagalmiņam. Un tagad ir mājas kopīpašnieku sapulce (tai pusē kaudzēm dzīvokļu) par pagalmiņa lietošanu mašīnām, kas ir idiotiski, jo apkārt uz tukšā zemes gabala ir vieta vēl 10 tādām mājām, kā mūsējā.
A tikmēr pa manu māju sāk šiverēt visādi antikvariāta meklētāji, jo līdz šim brīdim māja ir bijusi bez saimnieka un nepieskatīta.
II. Šorīt sapratu, ka šo sapni jau agrāk esmu sapņojis vairākkārt:
Kaut kāds ceļš, kaut kādas mājas, mani ir noķēris kāds padrūms, bet flegmatisks spiegs/policists/bandīts un ved pie saviem šefiem uz nopratināšanu.
Es ik pa brīdim no viņa mašīnas izlecu un aizbēgu, bet viņš vienmēr mani panāk un atrod, bieži vien tad, kad šķiet, ka nu jau gan aizies garām un nepamanīs.
Laikam tāds sapnis par nenovēršamību. Bet varētu būt saistīts ar bērnības atmiņām un kariņa spēlēm pa Garciema mežiem. Man reti kad izdevās kārtīgi noslēpties no ~+10 gadus vecākajiem brāļiem.
*-šis viennozīmīgi ir citāts. Bet no kurienes, sasper viņu jods?
|