|
Brīvajos brīžos kindlēju detektīvu zelta laikmetu.
Pagaidām viens no labākajiem atradumiem ir (protams, britu) Dorothy L. Sayers (1893-1957), ne vien nevāja krimiķu, lugu, un viskautkā cita autore, bet arī kopīraitere 10 gadu garumā, kuras viens no detektīvstāstiem kāreiz notiek 20/30o gadu Londonas reklāmas aģentūrā.
Jāsaka, ekselenti; ne vien noziegumu shēmas, kuras ir gana loģiskas, kad tu viņas ieraugi pēc tam, bet kuras pirms tam izskatās pēc klusā vājprāta, bet arī lieliska pasausā britu humora izjūta, ko izkopj caur savu detektīvamatieri-lordu, gan arī interesantas ikdienas dzīves detaļas tādā līmenī, kādā tās nevarēja nojaust Kristi darbos.
Vispār, es secināju, ka viens no interesantākajiem aspektiem vecajos detektīvos man ir vide: kā cilvēki uzvedās, ģērbās, ko viņi ēda, kā, kad, kā pārvietojās, kur un kā dzīvoja, ko lietoja. Tā kā žanram ir parasti diezgan augstas prasības pret ticamību, tad labi detektīvautori vai nu ieskicē kaut ko pavisam kopīgu, ko tu mierīgi nolasi arī pēc 100 gadiem (kā Kristi), vai arī -- kā Seiersa -- rada pilnasinīgu ainu ar tādām detaļām, no kurām tu daudz vairāk uzzini par šo laika periodu.
Nu jā. Tā kā Lord Peter Wimsey sērija man beidzās, tad no Saiersas pārgāju uz Simenonu. Un ar izbrīnu secināju, ka pirmie stāsti arī notiek tais pašos 30ajos gados. Biju domājis, ka Simenons ir post-WW2 rakstnieks, bet, izrādās, nebūt nē.
Zinājāt, ka pirmais stāsts par Megrē ir "Pēteris latvietis"? |