|
Lūk, cilvēks šausminās par Grimmu pasakām. Es uzaugu arī uz tādām: protams, bija viss kas cits arī — gan Karlsons, gan Nils Holgersons, gan Vinnijs Pūks, gan daudz kas cits. Bet arī Grimmi un Andersens un Sniegbaltīte, kuras pamātei beigās uzģērba sarkani nokaitētās dzelzs kurpes un lika dejot, līdz viņa saļima nāvē. Un Brēmenes muzikanti, kuri sākumā satiekas, kad suni saimnieks taisās nošaut, gaili par nepareizu laika vēstīšanu vārīt zupā un kaķi, kas aiz vecuma vairs nevar peles paķert, noslīcināt.
Toties man nebija Toma un Džerija. Pasaku vardarbība bija tieši vardarbība, nevis joks. |
