| 18. Marts 2012 |
| Allez vite, vite, marcher sur de la République française! | 10:04 |
|---|
|
Divas lietas.
Pirmā, inboxa foto pamazām ir uzupgreidojis visas manas vecās galerijas tā, ka visiem foto jāpamaina linki. Grassy ass, mister gringo. Nav jau tā, ka būtu šausmīgi svarīgi, bet tomēr kaut kāds nelāgs kontinuitātes sajūtas zudums.
Otrā, ar "Previous page" vairs nevaru šķirstīt savu cibu tālāk par aptuveni gadu atpakaļ, pat no rokas ierakstot ?skip=400, tāpat rāda ierakstu no izgājšgada 31. marta. Arhīvā, par laimi, visu redz un ja ir, teiksim, tagotie ieraksti, tad ar tagiem arī var senākus atlasīt.
Hmm.
|
| Pazudušā laika meklējumos | 11:32 |
|---|
|
Principā, jāiztur vēl aptuveni gads, un tad ar padarīta darba sajūtu varēs lidināt visu nahren un iet uz kādu mazprasīgu, mierīgu, lēni plūstošu darbavietu, kādas pastāv tikai mūsu iztēlē par mazpilsētām un padomjlaika atmiņās. |
|
To, ka cilvēka uztvere spēj laiku un telpu saspiest un izstiept, es ievēroju jau bērnībā, kad daži ceļi uz skolu šķita īsāki par citiem (ieskaitot to, pa kuru ielas pusi iet), pat ja no veselā saprāta viedokļa tā tam nevajadzētu būt.
Mani jau labu laiku nodarbināja ceļi no darba uz mājām. Tagad pamērīju Gūglmapos, un secināju, ka racionālajam prātam ir taisnība un tas ceļš, kuram objektīvi jābūt īsākajam, tāds, protams, arī ir (salīdzinot ar garāko gan jebkurā gadījumā atšķirība ir knapi 300m). Bet katrreiz pa to ejot, man šķiet, ka man jāvelkās vai veselu mūžību, ceļš ir garš un lēns.
Varu sevi mierināt ar domu, ka varbūt tomēr cilvēkiem ir kādas neapzinātas maņas uz laiktelpas izliekumu un īstenībā mēs izvairāmies iet pa falši taisnajiem ceļiem, jo mūsu iekšējā stīgjutības globula vai piektā auss mums nedzirdami auro katrreiz, kad uzkāpjam kādam melnajam protocaurumam.
|
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
